Iespējams pārāk spontāni, bet parastā ceturtdienas vakarā pie vakariņu galda, radās baigā ideja. Atceroties braucienu uz Gaiziņkalnu ar auto, jutu vēlmi atkal izbraukāt šos kalnus un līdzenumus, tikai šobrīd vairs nav pieeja auto, bet vienmēr ir pieejams velosipēds. Tā arī, vēl pirms pēdējais vakariņu kumoss tika veikts, plāns bija rokā. Pāris mantas un sētas āboli somā un biju gatavs braucējs.
Kā pēc standarta izbraucu kamēr vēl saule nedomā par celšanos. Rīts iesākās diezgan lietains un, kad beidzot biju ticis ārā no Rīgas burzmas, uzķēros uz neskaitāmiem ceļu remontiem, kas deva iespēju ievilkt elpu un reizē lika kārtīgi iemīt, lai nesanāk saskrieties ar kādu traktoru vai ceļa rulli. Kad šos priekus biju pārdzīvojis uzskrēju grants ceļam, kas gan aizveda līdz skaistam skatu tornim Lielajos Kangaros.
( Protams jākāpj augšā, jo kājas šodien tak neko tādu nedara)
Kratīšanās nav ilga un drīz jau esmu uz tiešām glauna asfalta. Caur Juglu (ne Rīgas) un citiem ciemiem slīdu uz Ērgļu pusi. Ceļos augstos kalnos un ļauju ritenim ripot vēl plašākās ielejās.
( Ieleja pēc ielejas)
Šo ceļa posmu aizvadu vairāk skatoties uz laukiem, kur gozējās gotiņas, vai savu novākšanu gaida kāds labības lauks, vai vienkārši ielejas, kas paver skatu, kilometriem tālu. Kārtējo reizi ir sanācis braukt lietū vai īsi pēc tā, un tam ir unikāls bonuss, visa zeme un viss kas drīkst virmo dzīvības, un šī zaļā krāsa liekas tik vilinoša.
( Savvaļas Oreo cepumi)
Kaklu gandrīz izmežģījis, esmu ieradies Ērgļos, kā reiz uz pusdienlaiks, ko aizvadu vecajā dzelzceļa stacijā, kur šobrīd ierīkojies kempings, bet aukstu brāzmu glāstīts, nevienam netraucēti, mielojos ar iepriekšējās dienas pārpalikumiem un varen sārtu ābolīti.
Tālāk gaidīju tik pat jauku ceļu līdz Koknesei, skaistas ielejas, līdzens asfalts un vējš mugurā (sacerējies). Koknesē jāpaspēj uz vilcienu, jo šādi spontāni braucieni nerēķinās ar to, ka man patīk lietas arī ieplānot, otrs vilciens piestāj Madonā, bet tur vēl priekšā augstiene, tāpēc rupjus aprēķinus veicis lemju par labu Daugavas krastam.
Aprēķini bijuši tiešām rupji, jo priekšā mani sagaida grants, kalni (bez lejām) un vējš. Šī bija smagākā brauciena daļa un kilometri vilkās izteikti lēni.
Kad jau Daugavas šņākoņa bija saostāma, tieku pie asfalta, tas gan nav tik gluds kā iepriekš, bet nebiju gatavs sūdzēties. Pāris jauki ciemi, pāris jauki lauki, kas centās novērst domas no bezspēka (diemžēl, lai cik gardi nebūtu paša sētas āboli, ābolos to kaloriju nav tik daudz kā 140km prasītos).
Galā tomēr tiku, izbraucu fiksu līkumu gar seno krastu un pili apskatīju tik no malas, bet jutos priecīgs, ka esmu ticis galā, un vēl ir pat laiks karstās šokolādes pauzei līdz vilcienam.
Dzīve šobrīd ir piesātināta notikumiem un darbu, lai šādu spontanitāti nobremzētu, bet ceru nepazaudēt spēju tomēr uzdrīkstēties un doties, ja sirds to lūdz. Tiešām skaisti skati un vēl labākas atmiņas par dienu. Tiekamies takās!
Vents lēcienā 