Jau kādu laiku nebiju devies mājās, tieši, kad brīvais laiks ir mazāk kā vēlme to atzīt, rodas varen muļķīgas idejas, kas šo laiku vēl saīsina. Tā pāris dienas pirms plānoju atgriezties savā piejūras miestā, kas arī ir sestā lielākā pilsēta valstī, lēmu par labu eksperimentam. Autobusa cenas ir cēlušās, bet mana spītība arī, un tad es lēmu pārbaudīt, kas sanāk lētāk – braukt vienkārši ar autobusu mājās vai doties velo braucienā caur daiļo Ziemeļkurzemi.
Nu jau dziļākā rudenī, saule nemaz neplāno mani pavadīt, bet sākums man ir labi zināms, dodos pa iemīto Jūrmalas celiņu uz Jūrmalu. Lietus un smagās somas bremzēts, dodos tālāk gar līča krastu, šie ciemi vairs nešķiet sveši, ne Bigauņciems, ne Ragaciems un noteikti ne Klapkalnciems. Saule it kā jau cēlusies, kad lemju atvadīties no līča krasta Plieņciema tuvumā, bet to man neredzēt, jo debesi pārklāj bieza jo bieza mākoņu kārta. Mazliet kalni un mazliet lejas, tā es virzos uz Talsu pusi.
Nezinu, cik prātīgi bija piekraut somu ar datoru un citām mantām dodoties šādā izbraucienā rudens beigās, bet tagad cīnījos ar sekām, jo kā jau pieklājas rudenim tad lietus ir ik-stundas parādība un tā kā termometra stabiņš arī slinki snauda, tad arī es pats biju ietērpies ne gluži Tour de France ekipējumā. Iespējams šo iemeslu dēļ skats rīta pusē vairāk vērsās uz ceļa pusi un nesanāca baudīt skatus, bet katram laikam ir savs šarms. Nokaltušie koki, migla un šaurie meža celiņi lika iejusties kādas drūmas filmas lomā. Tik šauri gan nebija ilgi un pavērās arī aramie lauki un jauki zālieni. Pie Nurmuižas sveicinājos ar zirgiem un drīz jau iegriezos Talsos, šeit tiešām sen, nebija nācies iegriezties, bet redzot vecpilsētu un kalnus, kaut kas šeit man iepatikās.
Talsos gan nepūšos ilgi un drīz jau mans deguns mani velk uz Dundagas pusi. Šeit vairāk plašuma un lauks pie lauka, reta mašīna aiztraucas man garām un lietum šķietami ir apnicis ar mani spēlēties. Tikai pretvēja pavadīts, ripoju Dundagā, šeit mani gaida straujš pagrieziens, bet pirms tā dodos izpētīt pilis un citas vēstures paliekas (protams, arī krokodilu). Šeit arī paņemu pusdienu pauzi un vietējā veikalā tērēju savu biļetes naudu, iegādājoties maizīti un salātu toverīti. Esmu plusos.
Paēdis tūlīt dodos tālāk, jo priekšā vēl brangs ceļš mērojams, un viegli nav, kā arī bonusā saule jau laižas slīpi.
Drīz vien uzzinu, kāds ceļš man priekšā, kārtīgs grants, ka pat nevarēju izvēlēties starp labo un kreiso ceļa pusi, meklēdams vietiņu, kur maniem kauliem nebūs iespējams spēlēt bungas. Dusmīgu suņu (kuri nepārzin savu teritoriju) un mežu ieskautu ciemu pavadīts, tuvojos jūras krastam. Redzot vēja ģeneratorus jūtu, ka tuvojos mājām. Esmu gan vēl mežu ieskaut,s un saule jau atvadās, un pēdējie sārtie stari sāk pazust aiz koku galotnēm. Pēdējiem spēkiem un stirnu baru nobaidīts paminu garām zīmei “VENTSPILS”.
Eksperiments izpildīts un ar lepnumu varu teikt, ka sanāca tiešām ieekonomēt. Autobusa EUR 8 vietā iztērēju tikai EUR 6 pusdienām un pusceļa uzkodām, domāju ka var ignorēt faktu par to, ka autobuss brauc trīs stundas, bet man ceļā nācās pavadīt pusi dienas, bet autobusā nebūtu iespējams izjust to, ko izjutu es. Nebaidīties eksperimentēt un ļauties muļķībām! Tiekamies takās!
Vents lēcienā 