Jau kādu laiku skatos uz Alsungas pusi kādam pārgājienam. Šis pasākums prasīja mazliet vairāk loģistikas, nekā tikai izdomā un uzkāp uz riteņa, bet kaut kā galā tiku. Lai arī vēl tikai janvāris, dienas siltākas, kā dažbrīd marta beigās. Silta tēja un pārgājiena gars somā, tagad grūti mani apturēt.
Gājienu sāku pilnīgā tumsā, varbūt tie ir staltie koki, kas neļauj saules stariem sasniegt manus vaigus, bet pirmie kilometri iesākas ar luktura lampiņu zobos. Ilgi, protams, negaidu arī pirmos brikšņus, kas ļauj izbrist ceļu līdz skaistam grāvim, kas jāpārlec (tagad jau jūtos kā profesionāls grāvju lēcējs), pāris veiklas kustības un esmu pāri.
( Melotu ja teiktu, ka gāju bezbailīgi caur tumšajiem Alsungas mežiem. )
No mežmalas esmu nonācis plašākos laukos un varu redzēt, ko nakts ir nodarījusi visam, kas ir atļāvies neslēpties. Viss vienā baltumā, zāle, krūmi, koki, ceļi un pat grāvji, visi noklāti baltā krāsā. Skati tiešām iespaidīgi, saule tik tikko kā ceļas, un nav paspējusi šo sarmu vēl nokausēt, bet ir gana cēlusies, lai izgaismotu un izceltu šo balto spilgtumu.
Sarmas vadīts (zemes apsalums, ne kāda tante) nonāku uz vecas dzelzceļa līnijas, kas paceļ mani mazliet augstāk par ceļu un ļauj pārraudzīt vēl plašākus laukus, kā arī ved pāri iebrukušiem tiltiem, caur veciem pārkraušanas punktiem un gar stacijas ēkām, līdz iznirstu Alsungā. Pagaidām vēl uz centru nedodos, uzmetu aci kultūras centram, vietai, kur maļ sapņus, un dodos tālāk. Ceļš mani ved gar baigiem karjeriem, un pa Veco Suitu ceļu (tāds burtiski ir ceļa nosaukums) līdz satieku Kauliņupīti, gar kuru ved īsa jauka taciņa. Un tagad pa Veco Suitu ceļu gan uz Alsungas centru: gar pilīm un baznīcām, krogiem un estrādēm, šeit arī paēdu pusdienas.
( Lielais Alsungas Kanjons)
Tālāk atkal ķeru Kauliņupīti, un tagad pa vēl jaukāku taciņu blandos līdz uznāku lielai šosejai (cik liela šoseja var būt no Alsungas līdz Jūrkalnei). Neesmu gan auto, tāpēc brienu pa pļavmalu līdz atkal iegriežos mežmalā. Pāris kilometri pētot koku rindas, mazliet brikšņi un atkal šoseja, to gan fiksi šķērsoju, lai iegrieztos nākošajā priežu jūrā. Pa jauku meža taciņu dodos taisnā ceļā uz jūru Jūrkalnē. Tur mani pavada veci bunkuri uz stāvkrastu, kā varenumu cilvēki brauc skatīties visa gada garumā, arī tagad satieku pāris tūristus.
Mazliet pa krasta malu, tad pašā jūrā rokas paslapinu, un brienu pa akmentiņu taciņu, tad Muižupīte liek man atgriezties augstākā krastā. Pēc iespējas nemanāmāks, slīdēju pa stāvkrasta malu, tēloju akrobātu, lai šķērsotu Ēnavu (nav siltā laika, kad var vienkārši pārbrist), tā līdz Rīvai. Rīvas kreisajā krastā ir jauka taciņa, kas ved uz iekšzemi, bet es esmu labajā, kur krūmāji valda, un cenšoties tiem pakļauties, klanīdamies un raujoties, eju cauri. Ticis līdz vecajām dzirnavām, diezgan saguris, varu atkal ievilkt elpu, kārtīga koka tiltu pārgājis dodos uz finiša pusi. Vēl pēdējie kilometri gar pašu Rīvu, ko iepriekš jau biju pētījis, tā atkal atgādina, ka nav jābrauc uz Vidzemi, lai upju krastos redzētu stāvkrastus.
Lēnām jau saule atvadās, un drīz jau mani ieskauj tumsa, pēdējos kilometrus vēl izbrienu pa pilnīgiem brikšņiem un finišs.
Gads iesācies jaudīgi, Strava pat rāda 70km( tas gan ir GPS gļuks). Sarma šo tiešām padarīja par ļoti baudāmu pārgājienu, plašie lauki un koku zari tik baltā segā, sajūtas, kā melnabltā filmā. Beigās bija arī asumiņš lienot caur kārtīgiem brikšņiem un tumsa, no kuras man tomēr bailes( es zinu cik man gadu). Kurzemes takas vienmēr sirdī, ceru uz ātru atkal tikšano!
Tiekās takās.
Vents lēcienā 