Abavas senlejas izpēte

Abavas senlejas izpēte

Svētki ir jāsvin, un kas var būt labāka svinēšana par kādu kārtīgu pārgājienu. Mazliet nepārdomāti, bet ar naivu cerību, ka likums par tauvas joslu strādā manā labā, plānoju vilkt savu taku gar Abavas neparedzamajiem krastiem. Vakariņas, kam mazliet nogriezti gali, silta tēja un autobusa biļete.

Mans ceļš sākas Sabilē, tiešām skaistā un jaukā pilsētiņā, jau braucot turp redzēju reklāmas, kur šo vietu sauc par Kurzemes Šveici (neesmu bijis Šveicē, apstrīdēt nevaru).

(Piemiedz acis un jūties kā alpos)

Vīna kalnus atstāju aiz muguras un izkāpju Abavas krastos. Jau pašā sākumā satiekos ar mazākām upītēm, kas kopā ar makšķerniekiem ievadīja mani lielākajos džungļos, kādus biju redzējis. Ejot pa zvēru staigātām pēdām, līdu pāri kokiem un žonglēju pāri purvainai zemei, brīdi ieelpot dod vēlme apstāties un apskatīt vizbulīšu ielejas.

(Jūtos kā zelta pilsētas mednieks)

Dažbrīd pletās līdzenāki, sakritušu zāļu lauki un kuplu paegļu kopas, bet tas nebija uz ilgu laiku. Džungļi nepazuda, dažbrīd arī neglāba tauvas josla, jo žogi lika ķirināties pāri augstākiem un zemākiem krastiem. Te blakus pamanu iebraukātu taciņu un lemju kādu laiku pa to doties, un kā izrādās šis celiņš ir daļa no mežatakas trases, nevaru neizmantot šādu iespēju un līdz tuvākajam tiltam eju mazliet vieglāku ceļu. 

Visa ceļa garumā jutos mazliet kā vandālis vai nevietā, jo viss apkārt likās tik mežonīgs un neaiztikts, ik pa brīdim saskrējos ar milzīgiem, seniem kokiem, daži pat ar goda ordeņiem, jutos kā pa Gunta Eniņa pēdām ejot.

(Vai es uzņēmu bildi un tad gāju garāku ceļu apkārt? Ļoti iespējams)

Paši krasti arī nav kā ierasts, kur stāvkrastus veido smilšakmens dažādās sārtuma nokrāsās, šeit krastos valda smiltis, arī stāvie krasti ir no tumšākas un gaišākas smilts, kas atgādina vairāk Jūrkalni nevis Gaujas ieleju. Lai arī laukā saulīte un vējš, vispār gaiss bija diezgan vēss, iznirstot klajumā bija mazliet jāsaraujas, bet džungļos tecēja sviedri arī no degungala. 

Abavas otrā krastā mani sagaida tie paši džungļi. Sastapu arī stirnu, ko laikam sabiedēju ar savu elsošanu. Kādā pļaviņā arī nolēmu paņemt pauzīti, skatījos zilajās debesīs un vanagu gaitās, tā varētu arī palikt, bet vakaram man ir plāni, un neesmu te atnācis sauļoties. To sev pateicis, cēlos un devos atkal biezoknī, iznirstot kartupeļu laukā, kur atkal no manis mūk stirnas. Laukus atkal atstājis dodos atpakaļ biezoknī, turos tuvāk krastam un apbrīnoju piekrastes mežonīgumu un smilšainos krastus līdz zvēru taciņa mani uzved uz meža ceļa, kas aizved mani līdz šosejai, no kuras es tik pat ātri mūku prom un eju atpakaļ Abavu meklēt.

Nevaru teikt ka, meklējums bija pārāk veiksmīgs, bet esmu uznācis uz ceļa, kas ved mani uz apskates objektu “Māras kambari”( ceru, ka tur vairs neburas).

Meža taciņa un diezgan aktīva satiksme mani ved līdz smilšakmens atsegumam, bet tālāk izbrienu izcirtumu, lai nonāktu uz pieticīga meža celiņa, kas arī mani ved uz manu gala punktu. Svaigais meža gaiss un sajūta, ka tūlīt finišs, liek manām kājām pielikt soli. Svaigo gaisu ieelpojis, pāreju pēdējo reizi šodien pāri Abavai un esmu Rendā, tā kā transports mani vēl negaida, tad izpētu arī tuvējo Īvandes ūdenskritumu, kāds cepums tuvējā veikaliņā un šis piedzīvojums arī ir galā.

Šis gan bija baigais brīvsolis un nākamreiz prasītos papētīt tuvāk, jo, lai arī cik man patiktu būt pētniekam un iet jaunus ceļus, manai inženiera pusei prasās arī mazliet konkrētības. Lai vai kā, Abava ir lieliska atpūtas vieta, gājējiem, laivotājiem un makšķerniekiem. Cerams sanāks vēl papētīt šo Kurzemes Šveici. Tiekamies takās!