Ilgi, sirds varbūt teiktu, ka pārāk ilgi, šī sezona gaidīja savus pirmos 100km uz velo. Jau pie pirmajiem saules stariem skatījos savā kartē un prātoju uz kuru pusi mīties, bet nu pieņemsim, ka visam sava vieta un laiks, un šī bija īstā diena šī gada velo sezonas lielajai atklāšanai (ritenis garāžā šogad nemaz netika, bet Rīgas asfalts jau neskaitās). Tā nu attapos jūnija vidū ar salīdzinoši brīvu nedēļas nogali un saulainu laiku, ka nebija divu domu. Fiksi uzbūvēts maršruts pa nepārbaudītiem ceļiem un aidā.
Mostos mazliet pirms Rīgas gaiļiem, lai mierīgi tiktu ārā no pilsētas betona mežiem un visu kas tajos mīt. Cauri tikt izdevās un nonācu Ulbrokā. Šo ceļu labi pārzinu, līdzīgi braucu uz Ērgļiem, bet tas nav pārāk ilgi, jo tieku novests no gludā asfalta uz Sauriešu pusi, kur caur Upeslejām nonāku pie upes, Mazās Juglas, kur tagad tieku vests pa šauru, krūmu bagātu celiņu tieši gar upītes “stāvkrastu”.
No šī piedzīvojuma vēršos pie vēl lielāka, kur iznirst milzīgi koku bluķi un smiltis dziļas līdz ceļiem. Šeit arī dzirdu pirmo krskš, kas tas bija uzreiz nesapratu, bet pāris metrus tālāk jutu, kā zem manas kreisās kājas pazūd balsta krskš. Cenšos tā pat izmocīties, bet ticis uz Green Rail-way grants saprotu, ka šis nebūs uz ilgu, un pie šīs domas pedālis atsakās pavisam krškš, esmu palicis ar 1.5 pedāli.
( Jau sen gribēju jaunus pedāļus)
Tam es biju gatavs, pedāļi somā un darbarīki pie rokas. Bet lai ar kādu spēku es censtos, uz priekšu man neiet (ziņa no nākotnes – arī džeki servisā nevarēja dabūt nost veco pedāli). Uz brīdi nodomāju griezties riņķī, jo knapi pirmos 20km esmu nobraucis, bet uzkāpis virsū saprotu, ka nav arī tik traki (bija, bet ko nu vairs). Tā, īsti neko neizmainījis, turpinu savu ceļu. Taisns un reibinošs grants ceļš ved tik uz priekšu, te kalniņš, te leja. Dažbrīd paspīd plašāks skats uz augstsprieguma līnijām, ko ieskauj egļu rindas.
( Jauda)
Vēl mazliet, egles, kāds skats uz zaļu lauku un esmu Kangaros. Vecā dzelzceļa stacija, kas te vēsta savu stāstu un dusmīgs suns, kas nostājies tieši ceļa priekšā un rej, kā sūtot 3 mājas tālāk.
Ar mani gan nav jāstrīdas un pēc īsa stinguma momenta es lecu uz pirmo taciņu, kas ved nost no trases. Un varbūt šis suns nemaz nebija tik ļauns, jo izrādās pašam neskatoties esmu uzbraucis tieši uz īsto ceļu, tāpēc: ”Piedod, Kangaru sunīt, ka apvainoju”.
Šeit tālāk atkal uzgāju asfalta ceļu, kas veda ar jaukiem līkumiem, gar plašiem labības laukiem un ābeļu dārziem, līdz nonācu Allažu pagastā, kur apbraucu senu muižas dārzu, kura vēsture un parks tik pat kā aizmirsts. Apbraucis dodos tālāk uz Mālpils pusi. Pēc pāris kilometriem to arī noķeru. Atzīstu mani mazliet apbrīnoja šīs iepriekš man pārāk maz zināmais ciems, sakopts un pilns dzīvības, un protams Mālpils muiža.
Īsta klasicisma pērle, nedevos gan uz tās restorānu (skaitoties Top Latvijā) un, bildi uztaisījis tās priekšā, turpināju mīt tik uz priekšu.
Asfalta un grants ceļus braucot apskatīju lielāku un mazāku saimnieku sētas, laukus un mežmalas, un, protams, kalnus, kas līdz šim gāja tikai uz augšu. Uzņēmu spēkus Akenstakā, tālāk no attāluma nopētot Mores kauju muzeju, un tieši pie pašas Mores griežos un tik pat kā metos riņķī dodoties atkal uz Siguldas pusi, tikai šoreiz no otras puses. Šeit arī, te grants, te asfalts, kalniņi un visbeidzot mazliet vairāk lejas, gotiņas un pārsteidzoši daudz zirgu (pat redzēju sacensības un gandrīz iebraucu mīnā asfalta malā). Vēl arī jāpiebilst, ka sastapu pārsteidzoši daudz stārķu: Mālpils muižas parkā ganoties, uz elektrības stabiem ligzdās un vienkārši plašu, zaļu lauku vidū, paši lauki arī likās zaļāki, kā vajadzētu, vismaz skatoties un tiem pelnu laukiem, kas man Rīgā redzami aiz loga, šeit viss bija pārsteidzoši zaļš.
Drīz jau atkal metu Siguldai muguru, Jūdažu gotiņas pasveicinājis, dodos uz Murjāņu pusi. Drīz afaltu atkal nomaina grants un kratīdamies es velkos caur plašiem laukiem. Pie Inčukalna mazs līkums pa granti, tīri tāpat vien, un nu jau šķērsoju lielo šoseju. Otrā pusē atkal kaut kas redzēts, rudens pusē šeit tika iets mežtakas posms. Gluži kā toreiz, es nirstu uz Rāmkalnu pusi. Bet ne kā toreiz, jo brikšņus uz velo nevaru izbraukt, tāpēc sanāca nonākt stāvajā Valmieras šosejas malā un pēc kaskadiera cienīgiem trikiem tikt atpakaļ uz zemes, pēc kā arī iztukšoju pēdējo ūdens pudeli.
( Dzīvē jutos tiešām kā kaskadieris)
Bet šeit drīz pēc tilta mani sagaida kas mazliet dvēseli remdinošs: “Ziedoņa muzejs”. Ļoti īsa recenzija – ļoti jauki un skaisti, uzburta mistiska māju sajūta cita mājās, nostalģiskas un pārsteidzošas sajūtas manī virmoja uz katra stūra. Beigās vēl tēja un cepumi ar muzeja vadītāju. Kopumā iesaku, brauciet un ievelkat vieglu elpu.
( Vieglas elpas)
Dvēseles enerģiju uzņēmis, lecu atpakaļ uz sava velo un uz priekšu pieveikt pēdējos 20km. Un tagad atkal kalni, lai tikai 20km, šie kalni likās nepārspējami, grants un neuzpildītais ūdens noteikti nepalīdzēja. Šķietami tikai uz momentu tieku uz asfalta, kas aizved gar Krimuldas baznīcu un plašiem laukiem, un lai kā man negribējās atteikties no šī gludā ceļa, uz pašu Krimuldu atkal ved grants. Fakts, ka jau sākumā redzams kalns uz augšu, nemaz neveicināja sajūsmu . Bet saņēmies tomēr braucu uz priekšu, un lai arī ar grūtībām, tomēr uz priekšu gāja. Drīz sākās liepu aleja, kas veda līdz pašai Krimuldas muižai, ko nopētījis tiku pie jau sen gaidītā pasākuma – taisna ceļa lejup.
Te nu bija ātrums, spied tik bremzes un izbaudi vēju sejā, lai gan ātri pagāja, aizverot acis varu vēl iztēloties šo vēju un bremžu spiešanu.
Beigās atliek nobraukt gar Gūtmaņalu, un taisnā ceļā prom uz Siguldu, daudz jau nav palicis. Šķietami, nu jau niecīgs attālums, bet domāju visi zina, cik labi var redzēt Krimuldas muižu no Siguldas, uz augšu nemaz neskatoties, un kā jau sapratāt, tad tik pat jautrs kā nogāzes brauciens mani sagaida arī ceļš augšup, un tas ir jautri tikai sarkastiskā izpausmē, vai arī ja esi mazohists. Atzīšu nav man ne kājas, ne ritens, lai tik stāvi pabrauktu, un tāpēc pārvietošanās notika stumjot riteni, arī stumšana bija smaga. Bet bez padošanās! Tomēr spēju ieraudzīt horizontu sev priekšā nevis pakausī, uzvara!
Tagad tiešām viss, ātras pusdienas, daudz ūdens un sula, vilciens un mājas. Beigās 133km un vēl pie tam 110km no tiem tikai ar vienu “pilnu” pedāli.
Liekas, es katru reizi atkārtojos, bet bija ļoti skaisti, bija prieks redzēt zaļos laukus, govju izbrīnītos skatienus, kalnus un lejas, tāpēc arī saku, ka šie bija tikai pirmie 100km un priekšā vēl daudz ko redzēt uz izbraukāt. Latvija ir tiešām skaista, tāpēc iesaku visiem braukt, iet un skriet tepat, līdz karte pilna līniju un vairs tiešām nav kur jaunu trasi vilkt. Tiekamies takās!
Vents lēcienā 