Skatoties savā kartē uz sienas bieži sanāk prātot uz kuri pusi varētu mīties. Dienvid-Kurzeme ir vēl neizpētīta, Vidzemes Ziemeļi galīgi nestaigāti, arī Latgales Dienvidi diezgan tukši, sanāk, ka šis ir tikai sākums manā Latvijas izpētē un vēl ir gana ko redzēt, iet, skriet un braukt. Te, dziesmas svētku saviļņots nodomāju, kas gan ir Latviskāk par pašu Daugavu, un kā gadījies kā ne, gar to būvēts ceļš, varbūt, lai apbrīnotu vai tīri praktiski, bet tas man der, jo izmantošu gan lai apbrīnotu, gan tīri praktiski.
Dienu pirms izbraukšanas vēl neesmu pārliecināts kā tikšu atpakaļ, palikt pa nakti vai skriet atpakaļ, ko ņemt līdzi… Tā arī uz vakara pasākumu aizskrēju mantas vēl nesakrāmējis. Atgriežoties vēlas nakts trakumā lemju, ehh, kad ir pēdējais vilciens 17:45, tātad 12h 250km nav neiespējami. Aiziet!
Rīts dzestrs un lai arī bez vēja vaigi ir viegli iesārti un tas nav no noguruma, vismaz pagaidām. Maršruta sākums mani ved gar promenādi, šie ceļi nav sveši, bet ātri vien jau esmu šī lieliskā veloceliņa galā, divas vasaras iepriekš arī vēlējos šeit turpināt ceļu uz Salaspili, bet šo domu izjauca pāris suņi, kas nebija priecīgi mani redzot mazdārziņu šaurajās ielās, šoreiz mani ceļš ved tā pat, zobus sakodis un ar cerību, ka šoreiz nebūs jāmūk, braucu. Šeit iet kārtīgi meža celiņi, taisnāki un slīpāki, asi pagriezieni, šauras takas, krūmi sejā, aizraujoši bez gala, īsts pārbaudījums jaunajam ritenim.
( Šeit mukt no suņiem būtu diezgan bīstami)
Tā ar līkumojot nonācu dārziņu rajonā Dārziņi, vēl mazliet un jau esmu pie pirmā H-E-S. Šo mirkli es sen gaidīju, jo jau gadiem esmu gribējis ar riteni izbraukt šo gājēju šoseju uz aizsargvaļņa. Viņu arī padarīju par savu privāto šoseju, asaras acīs, nez no laimes vai vēja, vienīgi šķietami par īsu. Šim braucienam maršruts netika stādīts, devos tikai pēc mērķa, un nezinu kādu maldu vadīts domāju, ka līdz pat Ogrei velkas celiņš gar Daugavu, rūgti maldījos vēl līdz Saulkalnei neticis saskrējos ar ķieģeli un aizliegumu. Tā kā neesmu Latvenergo tehniķis, tad arī lieki neuzbāzos( Stravā redzams, ka cilvēki tur ir braukuši, bet negribējās liekas saķeršanās). Tā arī sākās manas šosejas gaitas.
Jāatzīst laika ierobežojuma un nepārliecības sevī dēļ, šis bija diezgan sportisks pasākums, pauzes mazas un tīri ēdienam, bez dabas vērošanas pieturām vai savādākas ilgākas ainavas baudīšanas. Šeit arī sākās īstais sports, šoseja no punkta A uz B. Kā arī manos aprēķinos satiksmei bija jābūt izteikti mazākai, bet tas tīri uz manu atbildību.
Tā savu celtnieka atstarojošo vesti plivinādams lidoju no pilsētas uz pilsētu. Ikšķilei var teikt pārbraucu pāri, Ogrē mazs līkums pie skatu torņa un jau esmu prom, Lielvaŗdē gan apskatu luksaforus un ceļa remontus. Lai arī cik sportisks nebūtu šis brauciens tā pat galva griezās kā bākas gaisma un visu kas apkārt apbrīnoju. Minētu, ka tieši posms pie Skrīveriem ir viss gleznainākais, kur šoseja paceļas no kalna un nobraucienā ar mazu līkumu paveras skats un Daugavas varenību, vismaz tā ir braucot no Daugavpils puses, manā gadījumā bija cīņa ar stāvāko kalnu līdz šim un konstantu velmi griezties riņķī, lai tomēr šo skatu noķertu.
( Esmu neīstā ceļa pusē, lai ķertu to īsto skatu, bet ceru noticējāt)
Pēc kāda laika jau Koknese ar saviem akmeņu mūriem, vēl mazliet un maza pauzīte Liepkalnos, maizes kukuli gan neatļāvos somā likt un uz vietas apēst nebiju gatavs.
( Atskatoties, moš vajadzēja, vismaz pusīti sevišķās rupjmaizes, par sliktu nenāktu)
Pļaviņas un nieka pāris desmit kilometru un jau Jēkabpils, biju pilnīgi piemiris, ka šeit arī gozējas mazas jaukas ieliņas ar vecām ēkām, kas pilnas vēstures, baznīcas torņi un pils ielas malā. Šeit arī ceļos pāri Daugavai uz otru pusi, jo šoseja man apnikusi, un prasījās Sēliju izcelt.
Skaisti meži, Daugava, labību lauki un šī smarža, nezinu kāpēc, bet atmosfēras un gaisa dēļ jutos, kā mājās, kaut kas tik tuvs galā kurā viesojos viss retāk no visiem novadiem.
( Māju gaiss, lai ko tas nozīmētu)
Aiz līkumiem uzmetās šī meža siltuma dvaša, kas nevis lika smilkst, bet šķietami kā sega lika justies vēl ērtāk. Savvaļas ziedu smarža un tukšs ceļš. Te kādā brīdī paskatos atpakaļ un redzu kā tālu tālumā virs Daugavas melns ko melns mākonis, kurš laista tās krastus, un tad vēl nosmejos pie sevis, labi ka esmu tālu prom, un lieki nedomādams par vēju, kas pūš man mugurā minu tik tālāk( ceru Jūs sapratāt šo matemātisko vienādojumu). Drīz mani prieki pa daiļo Sēlijas asfaltu bija beigušies un atkal satieku sev labo draugu- granti.
Ar visu vēju mugurā šis nebija viegli, lai gan nebija sliktākā grants kāda pieredzēta, kad pēdējos 200km esi minies pa gludu, gludu asfaltu tad ar zirni pietiktu, lai sāktu sūdzēties, un šeit bija mahten vairāk par zirni.
Lai cik smagi nebūtu skati uz Daugavu, pļavu smaržas un jaukās lauku mājiņas lika manām kājām nezaudēt spēkus, bet kad sasniedzu meža malu tad šie nesēji mazliet nozuda. Mežs protams arī ar savu daiļumu, bet šoreiz šī siltuma dvaša vairs nebija sega, bet gan slogs, un kad sāka mazliet vairāk slāpt. Mani debesis bija sadzirdējušas un paskrēja pretī no tiem tālumiem un aplēja mani spaiņiem. Jau sākums bija diezgan naidīgs, lāses milzīgas un šķietami ar spēku dauzīja manus piesarkušos plecus. Drīz vien jau priekšā tik balts kā siena un grūti uz priekšu tikt, labi ka vējš tos stumj slīpi un ir iespēja paspiest galvu pret priedi kā spilvenu un palikt kaut bišķiņ vairāk sausam. Šis ilga tieši vienu pusdienas pauzi un līdz ar pēdējo kumosu lietus sāk pierimt. Pēc šī grants ceļš vairs nelikās tik smags un tā gals pienāca agrāk kā domāts.
Nu, jau pats finišs, mazs līkums caur Ilūksti, pēc kā šoseja, kas kalnus meta- augšā, lejā un vēlreiz augšā.
( Nav kalni bez lejām)
Pāris desmit kilometru un jau liela pilsēta spīd. Sliedes, domīgas tantes, tilts un redzu lielus skaistus burtus-Daugavpils,
( Jo bilde man ir bez D burta)
bet mans galamērķis ved mazliet dziļāk. Gar lepno universitātes ēku, spicām kafejnīcām un pašu centru līdz ēkai, kas man atmiņā nebūt nav palikusi, bet ir tik nozīmīga, logi caur kuriem šķietami skatos tikai vienā virzienā, bet kaut kur dziļumā tomēr kāds saka, ka redzēts skats arī no otras puses. Manas pirmās mājas.
( Pirmo māju durvis)
Un protams es paspēju, šķērsojot Daugavpils robežu tieši stundu pirms vilciena atiešanas.
Kārtīgs sportisks brauciens. Mazliet par neapdomīgu maršruta izvēle, lai gan par Sēlijas posmu esmu starā. Šoseju es gan nezinu vai varu ieteikt, lai gan dažbrīd skati skaisti, bīstamības moments, kad fūres nesas garām ir mazliet par augstu. Kā arī mazliet nožēloju savu skriešanu, tomēr vairāk prasītos riņķī skatīties un piestāts dažādajos parkos un apskatu vietās. Bet beidzot tas ir izdarīts un ar lepnumu varu ievilkt savu ceļu uz lielās kartes. Brauciet ar riteņiem, tikai ne pa-šosejām. Tiekamies takās!
Vents lēcienā 