Vents lēcienā

Bargā ziema tikta pārvarēta, un pie viena iegūtas tādas brīvības par ko ilgi sapņots (studiju noslēgšana). Līdz ar to pagājis kāds laiciņš kopš kāda kārtīga gājiena vai brauciena. Tā kā skriet bija paspēts, tad prasījās to, kas uz diviem riteņiem. Vienīgā problēma, ka mans divritenis ir ieziemots provincē (Ventspilī). Sapņots gan bija daudz, kā tik nevarētu un pa kurieni, bet sākums gan viens – Ventspils, kas nozīmē, ka būs kārtīga Kurzemes izpēte. Kā nekā, tieši paredzēts ļoti silts laiks uz Lieldienu brīvdienām (gandrīz, bet tas jau vēlāk), tāpēc nav ko diži domāt.

Ritenis atsaiņots un apčubināts gatavs braukšanai, bet es pats esmu nolikts fakta priekšā, ka brauciena pirmās dienas pirmā puse tiks pavadīta lietū un pretvējā, un, ja matemātika neviļ, tad manis paredzētās meža takas būs diezgan aplūdušas, bet šie aprēķini pie manis vēl nav aizgājuši. Mazliet neaprēķinājis, aunu kājas un lecu savā zirgā, jauna piedzīvojuma alkstot.

Uz kādu laiku atvados no Ventspils slapjā bruģa un uz brīdi braucu pa gludo asfaltu, bet vienalga nekādi diži prieki nav, vējš sejā un lietus radītie plūdi apavos. Pagaidām gan agrs un vismaz satiksme tīri reta. 

Drīz vien jau ceļš ved zemaināku ceļu virzienā. Īsi pirms Zūrām, uzlienu uz traktoru braukāta ceļa, kurš gar uzartiem laukiem un vēja ģenerātoru ēnām, ved mani tuvāk Ventas malai.

(Vienu šādu pie somas, lai ir enerģija braukt pret vēju)

Caur Zūrām nonāku pie paša Ventas krasta, makšķernieki gan neguļ, to te nav retums. Brīžiem no Ventas tikai šaura kūlas zona šķir, otrā pusē koši zaļš lauks. Dubļu gan gana.

(Venta, kūla, ceļš, aram lauks)

Mazliet patvēros no lietus vietējā moto trases nojumē, paldies siltajai tējai un jābrauc tālāk, šis ir tikai sākums. Uzmetu aci bēdīgā stāvokļa Zūru muižai un pa greznu liepu aleju dodos atpakaļ uz asfaltu, saprotu, ka ātrāk jātiek līdz Kuldīgai, kur paņemt pauzi un sasildīties. 

Tā arī iesēdos riteņa ragos un tik minu uz priekšu, gar staltām priedēm un kalniņiem un aizām, ko ar mašīnu braucot nepamanīt. Gar Lielo Nabes ezeru, tik uz priekšu. Lai arī lietus jau norimies, vējš turpina spītīgi triekties pretī un pēc trajektorijas, tā tas turpināsies līdz pat Liepājai. Ar laiku jau parādās kādi apstrādāti lauki, kas norāda, ka Kuldīga vēl nav aiz kalniem. Bet jautrākai braukšanai griežu uz grants ceļa un braucu caur Ķimeli, jauku un mazu ciemu ar muižu, kur šķietami ir pat dzīvība.

(Māja pat šķietami pilna dzīvības)

Tik pat ātri kā iebraucu arī izbraucu un drīz šķērsoju to pašu šoseju, dodoties uz Paduri, kuras galā mani sagaidīja kārtīga Klasicisma pērle: Padures Muiža (tikai tagad atskatoties uz bildēm, savilku kopā, ka tieši šeit filmēts jaunais seriāls – Pansija Pilī). 

(Šeit gan saimnieka nav mājās)

Tālāk gan iebraucu mazliet mežainākā apvidū, un šeit vēl izteiktāk redzams, kas mani sagaida tālāk, dziļas un neizbraukājamas peļķes, kas aptver visu meža taku, tā pat atradās laiks arī aizraujošākiem kalniņiem un vispār ir diezgan grūti pārspēt meža takas.

(Brīvības garša)

Drīz gan attopos pie zīmes ‘‘Kuldīga’’, kur, pa iepriekš neizbrauktām ieliņām, dodos tuvāk Ventai, un jūtos mazliet kā sava gala nodevējs, jo liekas šādu šķietami Gaujas līmeņa stāvkrastu biju palaidis garām. No augšas vēl labi redzams, kur ledus ticis aiznests, un atkal makšķernieku pilni krasti.

(Jūtos, kā Siguldā)

Tālāk uz pašu pilsētu, cieņas pēc aizminos pāri vecajam Ventas tiltam, piemiedzu ar aci Ventas rumbai un metu acis Alsungas virzienā. Sākumā gan notiesāju sagatovotās maizītes un veicu kārtējo zeķu maiņu vietējā ‘‘staķikā’’.

Plāns ir no Kuldīgas līdz Īvandei braukt pa veco dzelzceļa līniju, bet, vai tur var vispār izbraukt, es nezinu, vai kāds tur vispār ir ticis cauriun cik vesels, tas ir vēl cits jautājums (ar spēju redzēt nākotnē, tad noteikti tas darīts sausākā laikā un ar divām kājām ne riepām). Jau kā brīdinājums, trases pats sākums ir pilnībā aplūdis un atgādina vairāk dubļu vannu, kā staltu dzelzceļa līniju, bet tas jau šķietami nekas tāds, jo koku zaru ielenkts vairs nejūtu vēja saltos draudus.

(Vilciens šeit sen nav braucis)

Šī līnija nav ieguvusu tādu lološanu kā zaļā dzelzceļa trases, te norādes un eksponātu nav, par bijušo dzelzceļu gan atgādina apraktās koka brusas, kas rāda savus degunus, un ceļa ritms, kas gausi ņem līkumus.

(Šeit liekas pat mašīnas neizvēlas braukt)

Pēc kāda laika parādās dakša un taisna trase atgādina vairāk biezokni, bet blakus ir tīri glauns meža celiņš, bet šis celiņš sāk vilkt tālāk un tālāk uz ziemeļiem, un beidzot saņemos kartē paskatīties, vai un kad ceļš tomēr griezīsies atpakaļ – NĒ. Šiet pieņēmu iespējams muļķīgu lēmumu pirmajā taciņā griezt uz dzelzceļa pusi, jo esmu meža vidū un kaut kas tāds, ko varētu saukt par ceļu, vienkārši nav.

(Nepārlecu)

Nonācis pie dzelzceļa līnijas sapratu, ka braukšana te baigi nesanāks un ņemu riteni plecā, arī taciņa, pa kuru atbraucu, ir izbijusi. Ar riteni uz pleca pāris grāvjus pārlēcis sapratu, ka te nebūs aršanas un meklēju, kā tikt uz asfalta pusi. Īvande būs jāsasniedz ar konvecionālām metodēm. Sanāk mazliet pabraukt pa mežu, burtiski, pat takas nav. Stumju, nesu un elsoju, meklējot cietas virsmas smaku. Kad beidzot to uzrodu, jautrība nebeidzas, jo kartes norādes ved mani iekšā sētā, kuras zīme – nikns suns – man liek pārdomāt virzienu. Dodos ar mazu līkumu atpakaļ, bet arī te mani mazliet pagaiņā vietējais sunītis, kuram laikam tūristi sveši.

Ceļš pa asfaltu vairs neliekas tik garlaicīgs, varbūt tā pat garlaicīgs, bet vismaz drošs un ceļa zīmes dod pārliecību par došanos uz priekšu. Šī ekspedīcija ir spēcīgi iegriezusi manam grafikam, bet šīs nav sacencības un kavēt kaut ko ir grūti, bet tāpat redzēt, ka nobraukti vien 15 kilometri laikā, kad vajadzēja būt jau 30 kilometru, deva dunku ego. Uz asfalta gan visi pauguri tika pievarēti ar vieglumu, Ēdoles aleja, kā triumfa arka. Alsungā tiku pie kārtīgas pauzītes, siltām zeķēm un labi daudz tējas, prom braukt bija mazliet grūtāk.

No Alsungas braucot, lai arī it kā braucu pa veco dzelceļa trasi, izvēlos braukt pa “ceļu”, kas it kā iet gar to, un jau iepriekš pārliecinājies, ka galā nonākšu tai pat vietā ar drošu sirdi, tik minu tālāk. Šeit cēlu eģļu pavadīts lidoju cauri gaužām slapju mežieni. Svaigs gaiss un ceļš viegli līkumots padara braucienu baudāmu un ātru reizē. 

Mežaine gan beidzas un iznirst plaši jo plaši lauki, un mednieku tornīši nodod šīs vietas nozīmi. Pat trāpos pa ceļam mednieku pilnam auto, kuri mani ļoti domīgi nopēta, un ceru, ka mana spilgti sarkanā jaka un atstarojošā veste nevienu zvēru neatgādina. 

(Kaut kas ar to zaļo krāsu nav tīrs)

Mazliet tālāk tik spilgti zaļa zāle laukos, ka liekas neīsta, pamestas dzirnavas un esmu uz mirkli izniris uz asfalta, kas mani ved šķietami atpakaļ, jāiebrauc Pāvilostā. Ilgi nepalieku, aizminos līdz molam, cenšos pasmaidīt pret vēju un apskatu jahtu ostiņu. Tālāk pāri Sakas upei atpakaļ mežā. Sākumā vien meža iebraukātas taciņas, tad grants šoseja caur mežainām kāpām, bet drīz vien kārtīgs grants ceļš un, nemaz nepateiksi, ka blakus jūras krasts, plaši uzarti lauki ar mežu kā žogu uz jūru un otrā pusē uz šoseju. Šeit arī spēki sāk lēnām apsīgties un šis grants ceļš, liekas, stumj uz otru pusi.

Iznirst kāds ciematiņš, visvairāk atmiņā palikusi Ziemupe, kas, lai arī vien dažas mājas, likās ļoti sakopta un jauka vietiņa.Tālāk atkal lauki, bet šoreiz zaļi jo zaļi, atkal slauku acis, jo šī krāsa liekas dabai sveša. Bet kad jau gribu mest mieru saprotu, sāku satikt armijas paliekas, bāzes un bunkurus, kas zīmju vietā saka, ka Liepāja tepat aiz stūra.

Drīz jau arī pati zīme un, lai arī kilometri nav beigušies, pazudušais spēks ir atkal kaulos. Fiksi līdz molam uzņemt bildi, un braucu uz savu naktsmiera ostu. Karsta duša, litrs apelsīna sulas un spicākais kebabs Liepajā, un jau briestu nākošajai dienai.

(Bez bildes prom nevarēju braukt)

Otro dienu uztveru kā atpūtu, ar visiem 160 kilometriem, jo lielākoties tomēr asfalta ceļš gaidāms. No rīta pat esmu pārsteigts par savu kāju sajūtām, tīri neko, un ar tādu pašu sajūtu prātā, laiku ilgi netērēju un, pirms mostas Liepāja, braucu no tās prom. 

Zaļi pakalni un vēja ģenerātori aizvada mani no maģistrāles un esmu uz mazliet mazāka celiņa, kas ved uz Aizputi.

(Jauda)

Arti un nearti, zaļi un dažreiz arī pelēcīgi lauki pavada šo seju, un varbūt tas ir nogurums, varbūt tas ir ātrums un šosejas slinkums, bet šeit vairs nejūtos, kā skatu ķērājs, bet kā caurbraucējs.

Nonācis Aizputē uzbraucu papētīt senās pilsdrupas un palīkumoju pa senajām ieliņām, un brokastis no vietējā Latiņa kā delikatese. Spēkus uzņēmis, turpinu Kuldīgas virzienā. Atkal lauki, un pa pakalniņam, bet īsti ne no kurienes uzpeldēja diezgan mahtens, priekš Kurzemes, kalniņš, nespēju izvilkt telefonu bildei, kad jau lidoju, ātrāk nekā kristu, lejā un atpakaļ augšā, negaidīts pārsteigums, bet noteikti piedeva odziņu šim ceļam. 

Kad Kuldīga jau pavisam aiz stūra, tomēr uz mirkli novirzos no asfalta, lai pabaudītu meža takas. Šajā salīdzinoši īsajā posmā sanāca redzēt bezceļa visas nokrāsas, no cietas grants uz trepi, mežs un lauks, dubļu vannas un vienvietīga trasīte, sulīgi sūnu pauguri un karjeri.

Galā gan mežaine un strauja, asa taciņa, kas ar žvungu izmet mani. Nopētu skaisto muižas ēku, kur šobrīd iekārtojusies bibliotēka un caur akurātām dambju sistēmām dīdos uz priekšu.

(Iespējams uzbraucu uz nepareizā ceļa)

Uzbraucis atkal uz kārtīga grants ceļa jau redzu Kuldīgas torņus un atkal zināms vieglums iepeld manī. Šodien gan cilvēku pilns un knapi atrodu vietu, kur apstāties un pusdienot pirms finiša taisnes, nopētu kā zivis lēkā un minu tālāk. Atkal gar stāvkrastu un Padures muižu līdz esmu uz šosejas. Šodien arī velobraucēji ir parādījušies šosejas malās. 

Lai tomēr ceļš būtu mazliet interesantāks, pēdējos pāris kilometrus veicu Ventas otrā krastā, šķērsojot Zlēku tiltu. Dažbrīd uzpeld kāds skats ar pašu Ventu, tieku arī apskatīt pilskalnu, bet līdzīgi lauki ceļa malās turpina sekot. Piltenē uzņemu pēdējo elpu pirms tiešām finiša un piebeidzu visu, kas vēl somiņā stāv, un ar to reizē izlādējas mans pulkstenis, bet šeit daudz ceļu kur nogriezties šķērsi nav, un varētu jau teikt, ka esmu savā rajonā. Sprints līdz Tārgalei vilkās ilgi, lai arī ātrums lielāks, kā iepriekš, bet šeit jau Ventspili var saost, pēdējos kilometrus vairs neskaitu, noguris, bet galā. 

Pirmā diena, bija aizraujošu pieredžu pilna, un, lai arī otrā bija piezemētāka, nebūtu nebraucis, ja kāds uzteiktu vest no Liepājas mājās (protams, daļēji ego vārdā). Šogad plānoti vēl pāris maršruti, kas šķērso, sākas un ir visā pilnība pa Kurzemi, un šis bija tikai kā ievads, nevaru sagaidīt. Tiekamies!