Vents lēcienā

Sākums Zilupē un ar loģistiku man tiešām veicas, jo trāpu ar tiešo reisu uz krustvecāku mājām, kas ir nieka 50 kilometri. Tieku kārtīgi pabarots un aizvadīts līdz starta uzkalniņam, no kā šis piedzīvojums sāksies. Lai gan sacencības, 580 kilometri tiek uztverti vairāk kā izaicinājums, jo uzvarēt neplānoju, bet, apzinoties grants pārsteigumu pilno dabu un distanci, nezinu, cik tālu varu tikt. Iepriekš esmu sasniedzis vien 360 kilometrus un atceros, kā ceļš stiepās tad, bet šis ir gandrīz gadu vēlāk, esmu lielāks, varbūt stiprāks un ne mazāk ietiepīgs, tāpēc starta svilpi sagaidu ar dzirksti acīs.

(Iespējams vienīgais ar tik lielu mugursomu)

Izmetam goda apli caur pašu Zilupi un metamies iekšā grantī. Ilgi nav jāgaida, līdz uzduramies kārtīgām smilšu vannām, dažs rokas cauri, kāds iestig un krīt, cits jau iepriekš sāk iet gar malu. Kad beidzot no tā tiekām arā, sāk pavērties tiešām gleznaini skati, un diena tiešām ideāla šādām muļķībām.

Kalniņi augšā un lejā, zili ezeri ar koka mājiņām, plaukstošiem dārziem, fotogrāfiju vērti skati uz katra soļa/pedāļa. Ciemi ar neizprotamiem nosaukumiem, bet ar savu burvību, tad kāda lapkoku mežaine, kurā ieskatoties, liekas, esi džungļos, un tā šie skati mainījās, un es nespēju izvēlēties, kurš par kuru skaistāks.

(Pāris pagales apkures sezonai)

Tā kāds gabaliņš jau ticis nomīts un esmu noķēris kādu velo vilcienu, kuram taktiski iesēžos astē. Nez ko mazo ciemu ļaudis par mums domā, kāds pamāj, kāds nospļaujas, bet mūsu rumbu kori dzird labi tālu. 

Ar laiku apkārt piezogas biezāks un biezāks mežš, grants ar laiku paliek tikai akmeņaināka un gaiss šķietami biezāks. Šādā vilcienā nobraucu kādu gabaliņu, līdz lemju par labu braukt tālāk. Un gana drīz trase ved uz kārtīgu meža celiņu, kur saknes un līkumi padara uz momentu ceļu jautrāku. Drīz vien iznirstu uz ļoti svaiga grants ceļa ar ņiftīgiem kalniņiem, ko pievarēšanai nepalīdz lielo akmeņu grants.

Dažbrīd pavīdēja kalnaini skati uz egļu un priežu rindām un stāviem kritumiem. Šeit arī saskrienos ar citu dalībnieku un telepātiski lemjam par labu ceļu tālāk veikt kopā. Pārunājām dzīvi un kā šeit nonācām, un cik normāli ir pieteikties ko šādu vispār darīt. 

Skatus mainīja meži uz pļavām, uz maziem ciemiem un tā tik uz rinķi. Nezinu, kas tieši bija šīs dienas gaisā, bet katrs skats likās iespaidīgs un krāsu ziņā tik spilgts, zāle bija piesūkusies zaļuma, ziedi ziedēja pilnā krāšņumā, ezeri un dīķi lika sapņot par vasaras peldēm un ainavas kompozīcijss lika domāt, ka braucu cauri gleznai.

(It kā viss tik parasts, bet tik skaisti)

Atkal prasījās piesiet kameru pie ķiveres, kas ierakstītu bez apstājas, jo, kamēr velc telefonu ārā, jau nākamais skats un tad līkums un grants sit stūri no vietas, bet šīs gleznas manā pierē stingri iespiedušās.

Drīz mums pievienojās kāds jaunietis, kurš esot aizskrējies sākumā un alka pēc mazliet atpūtas mūsu aizvējā. Aiz stūra arī pirmais kontrolpunkts pie Preiļu pils, kur iespēja papildināt ūdens pudeles un sist odus, kas lika pārāk ilgi neaizsēdēties.

Tikām arī pie asfalta posma, kurš gāja ilgāk, kā plānots, sākumā likās, ka asfalts jāizmanto un jābrauc ātri un tā ieskrējāmies, gandrīz līdz pašiem Līvāniem, līdz pagrieziens izmeta mūs atpakaļ grants ceļos.

Šeit arī satiekam mūsu jaunā biedra atbalstītāju, kurš mūs uz brīdi pavada ar stāstiem un ieteikumiem. Tā mēs izbraucam diezgan iespaidīgas meža takas. Mazliet grants un esam jau Jēkabpilī, kur, kā šādos bracienos pienākas, pusdienas ir vietējā DUS. Šeit mums pievienojas ceturtais biedrs, kuru atpazīstu no pagājušā gada Velorealitātes brauciena.

Braucot gar Sēlijas muzejiem un šaurām ieliņām, jau lēnām sākt piezagties krēsla. Izbraukuši no pilsētas, uzskrienam kam parasti neparastam, kārtīgam bruģa ceļam, mežienes ieskautam.

(Kāpēc Paris–Roubaix, ja ir Jēkabpils-Sala)

Kurš ved uz milzīgām siltumnīcām un piemirstām rūpnīcām. Tiltņš un šauras taciņas gar piepilsētas mājām uzved mūs uz mūsu mīļās grants. Lidojam pāri laukiem un skatamies, kā saule jau laižas slīpi.

Plašos laukus ar grants šoseju lēnām maina šaurāks celiņš ar biezākām koku rindām, vienīgais, kas palicis nemainīgs ir kalniņi, kas kā viļņi šūpo.

(Būtu romatiski, ja nebūtu jau nosēdēti 200km )

Saulrieta košums, un sākam jau vilkt mūsu nakts drānas. 

Tieši iestājoties tumsai ierodamies īpaši tumšās meža takās un mums nākas arī iet caur smilšu vannām, kur kalniņi vijas ar priežu saknēm, kas tumsā atgādina čūsku mudzekļus, kas liek smilšu vannās pielikt papildus spēku. Braucām mēs arjoprojām brašā četrotnē, un sagaidām visus. Gaismiņas pa attālumu atgādina lielas fūres vai ciplanētiešu kuģus, kāda vestes atstarotāji pašus svešos.

Pēc šīm meža, smilšu takām kārtīga grants, bet tagad vairs dabas skatus nesanāk baudīt, jo jau pilnīga tumsa.

Pēc kāda laika uznisrtam uz asfalta, kurš pat mazliet iemidzina. Tad vienu, tā teikt orģinālo biedru, šeit sagaida salūts un draugu sveicieni. Tagad paliekam trīs un zvaigžu aizsegā iebraucam otrajā kontrolpunktā Vallē. Šeit es uzklūpju svetlanu kastei un saprotu, ka tālāk jādodas vienam, pārējie biedri tomēr ir lēmuši par labu miegam.

Jau šajā pēdējā asfalta posmā sev pārmetu – priekš kam es šo daru – vēlos gulēt zem trīs segām nevis justies auksti un ar apziņu, ka tagad tikai nakts brauciens sāksies. Vēl pirms uzsāku nakti ceļā, vietējos Velles Viršos baudu karsto šokolādi un pārvelku susas drēbes, lai vismaz kaut uz brīdi justos siltumā un pēc dziļas nopūtas kāpju uz ritens un dodos uz priekšu.

Skatos zvaigznēs un šķietami šokolādes uzmudrināts jūtos pat tīri labi. Pēc brīža tieku pie iespējas papļāpāt ar ārzemniekiem, kas izdomājuši šķērsot mūsu zemes piku. Pārāk ilgi gan nebraucam kopā, atstājot tos baudīt Bārbeles arhitektūru. 

Lai gan braucās labi, nakts aizsegs neļauj salīdzināt skatus, jo lielākoties tomēr viss ir tumsā, gan tad gan šobrīd atmiņā, varbūt tas bija nogurums, bet varbūt viss tiešām saplūdis tumšā masā. 

Pēc kāda laika tālumā redzu gaismiņu mirgojam un sākumā nesaprotu, vai man rēgojas, tās maldugunis, vai tuvojos kādam braucējam? Ar laiku gan pietuvojos un atpazīstu svešo, kas nakts sākumā aizskrēja garām. Arī šeit caur stāstiem telepātiski lemjam par ceļa veikšanu divsolī. 

Ieripojam Bauskā, kas šajā nakts stundā kā spoku pilsēta ļauj mums izpausties pa ceļa pašu vidu. 

Dažādu piedzīvojumu stāstu pavadīti, iebraucam Pilsrundālē tieši ar pirmajiem gaismas stariem, līdz saulei vēl laiciņš, bet gaisma aiz muguras sāk sildīt (sildīt gan metaforiski).

Ar nepacietību gaidām Elleju, kur ceram uz brokastīm tās DUS. Šeit tiešām plaši lauki uz abām pusēm un vēlme pēc vēl vienas šokolādes devas sāk pieaugt ar katru metru.

Elleju es atceros, jo šeit cauri veda kāds pārgājiens un, iebraukuši tajā, liekas, pat pa līdzīgu ceļu. Braucam caur to, stratēģiski pabraucot uz priekšu maršrutam, un tad taisni uz DUS. 

Sen neesmu bijis tik vīlies, bet, lai arī māte Google raksta, ka jābūt vaļā, šis veikals vēl stundu plāno būt ciet un nākas domāt, vai esam gatavi braukt tālāk vai gaidīt. Pēc minstināšanās, tomēr saprotam, ka spēks kaulos ir un gan jau līdz Aucei izvilksim.

Ceļš uz Auci gan nav viegs, sākumā nākas brist aplūdušu meža ceļu un tālāk grants ceļus, kas arī Zemgales līdzenumos rod kalniņus. Nopētam Lietuvas robežstabus un velkam tik uz Auces staciju, kur zinu, ka gaida iespēja apsēsties uz mīkstākas mēbeles. 

(Zinu, ka šeit kalnus neredz, bet ticiet, kad saku, ka bija)

Tagad atceroties, nebija nemaz tik ilgi un bijām jau Aucē. Stacijas kontrolpunktā mūs sagaida vietējie, silta tēja, kāda svetlana un koka benķīši, kas šajā gadījumā ir mīkstāka mēbele. Pauzi turpinam Viršos, kur atjaunoju šokolādes devu un ielieku sitēmā kārtīgu ēdienu. Ar šo devu būtu jāiztur nieka pēdējie 150 kilometri.

Pēc Auces, lai arī nogurums nepamet un tikai veļās klāt, gaisā var mazliet saost finišu, bet, lai tiktu līdz tam, priekšā ir pamatīgas kalnu grēdas. Arī grants ceļi liekas cietāki, un par to, kā jūtas mana sēžamvieta, nerunāšu. 

Un šis posms tiešām asociējas ar kalniem, Krievkalna virsotne tika gaidīta jau kādu laiku, bet arī jāatzīst, ka atmiņa par šiem pēdējiem kilometriem nav tik skaidra, atceros pelēkās grants grēdas un zaļos laukus, un tad mocības šo “pakalnu” pievarēšanā. Pašas smailes pievarēšana bija, kā finišs, bet vieglāk vēl nepalika, tikai nepacietība auga, kratīties sāka apnikt, galva peldēja starp vēlmi piestāt un ātrāk būt galā. 

(Par daudz Šveicu ir Kurzemē)

Pēdējie pagriezieni sāka likties lieki, bija sevi jāattur lamāt katru akmentiņu, kas stājās ceļā. Bet ar laiku tiešām varēja saost jūras gaisu.

Pēdējos kilometrus skaitīju skaļi, pēdējos metrus vēl skaļāk.

Iebraucot pašos Bernātos ritenis liekas pats brauca uz priekšu. Pāris līkumi un, priežu ieskauti, iebraucam finišā. Bez salūta, bet ar gandarījuma sajūtu.

(Lokas sagurušākas par mani pašu)

Liekas, tas ko esmu aprakstījis šajās lapās, nespēj izvilkt šī brauciena esenci, kas caur savu piedzīvojuma un izturības garu, ļāva redzēt tik daudz skaistuma, satikt interesantus cilvēkus un pārbaudīt sevi. Šobrīd skati atmiņā ir mazliet piezemētāki, bet atmiņa par to kā jutos ir gana spilgta. Atceros kā grozīju galvu un fanoju pat visu ko redzu. Pēc šī visa gribu tikai aicināt visus nobraukt no galvenā ceļa un paskatīties rinķī, pabraukt mazliet lēnāk, jo tā ir iespējams izbaudīt un novērtēt šo mūsu mazo zemes pleķīti. Ir nācies dzirdēt komentārus, par to, ka šeit nav ko redzēt, viss skaistais it kā slēpjas aiz mūsu robežām, bet negribu ticēt, ka šie cilvēki ir izbraukājuši visus valsts nostūrus un tiešām paskatījušies rinķī.

Brauciet lēnāk pār tiltu draugi un tiekās takās!