Skatoties savā Lielajā Latvijas kartē sapratu, ka ir pāris tukšumi, kurus vajadzētu aizpildīt. Viens izteikti neaizpildīts gabals ir galējā austrumu robeža un ideja rokā. Pāris zvani, grauzti nagi pētot laika prognozes un ritenis tiek nocelts no skapj-augšas.
Jau pēc Daugavpils brauciena metu kāru aci uz Daugavas lokiem un ezeru zemi kopumā. Šosezon jau Kurzemes daļa papētīta un ir papildus iemesls kāpēc izmest loku tieši Latgales pusē, un par laimi daudz izpalīdzīgu paziņu, draugu un radu ir uz katra stūra un ir lieliska iespēja savilkt karti ar pārliecību, ka tiksi sagaidīts. Aizrunātas brīvdienas un vienīgais nezināmais paliek laika prognoze, kas katru otro dienu sola savādāku prognozi, salijis tikai no rīta, vai tikai vakarā, vētras epicentrā visu cauru dienu vai pilnīgi sveikā. Par nelaimi gan pēdējais variants izpalika.
Vilciena atvests un aizrunātajās naktsmītnēs nonācis varu brauciena dienu uzsākt tikpat kā Daugavas krastā, gandrīz blakus pašiem lokiem. Agrajā rītā šoseja sagaidot ar plašiem laukiem mani lēzeni ieved uz vecās Krāslavas šosejas, kas jau pašā sākumā parāda, ka līdzena braukšana te nespīd. Uz brīdi iebraucu pie Dinaburgas pils skatu platformā pagozēties.
(Līdz drupām gan nenoeju, jo virs manis pārpelēcīgu mākoņu jau pilns)
Tad atpakaļ uz vecās šosejas ar saviem kalniem un lejām ar laukiem, krūmājiem un mazliet piemirstām vietām, līdz nonāku pie Vasargelišķu skatu torņa, kurā bija jāuzkāpj, jo no tā pārskatāmi Daugavas loki visā to greznībā.
(Ne par velti šis skats uz veseliem desmit latiem bij uzlikts)
Skatus pabaudījies un lietus mākoņus savācis noskatos uz celiņu, kas iet gar pašu Daugavu un nodomāju, nez kad mans maršruts pievedīs mani tuvāk, līdz saprotu, ka mans maršruts mani jau ved tur tuvāk un ir jānes ritenis lejā uz granti. Jautrība var sākties.
Kārtīgi apaudzis, bet baudāms celiņš veda gar pašu Daugavu, ik pa brīdim ļaujot tajā ieskatīties. Pēc kāda laika arī sasniedzu mežaini un šeit arī sāka parādīties lietus piles, bet par laimi koku gana biezs, lai līdz manīm tik reta tiek. Te pēkšņi taciņa sašaurinās un vēl uz tās neizbraucis zinu, ka mani priekšā gaida kārtīga jautrība. Gar pašu Daugavas krastu gluži kā BMX trase, man liek pamosties, stāvi kalni augšā, tad tik pat stāvi lejā, koka tilts, kuram esmu par gudru un jau laicīgi kāpju nost no riteņa, tad atkal kalni, lejas un kalni līdz iznirstu uz plašāka celiņa.
(Katram kam sirdi griež pedāļi, šis Daugavas loka posms ir jāizbrauc)
Arī uz plašākā celiņa, vēl kārtīgs nobrauciens un esmu Slutišķos, kur iespēja apskatīt vecticībnieku sētu ar saviem mājiņu greznajiem ornamentiem. Un tālāk jau atpakaļ uz šoseju, vismaz uz brīdi. Lietus vēl stostās, un dažbrīd spīd naiva cerība par tikšanu cauri relatīvi sausā. Nepareizu līkumu paņēmis nonāku galīgi aizmirstā vietā, kādā armijas daļā, kur iebrukušās mājas un zemes ierakumi kā karā, cik ātri iebraucu devos arī ārā.
Šoreiz centos trāpīt uz pareizo pagriezienu, jo gribējās piestāt Lielajos Muļķos, uz brīdi jutos mazliet izjokots, jo nevarēju atrast zīmi ar ko pierādīt savu apmeklējumu, līdz sapratu, ka esmu jau pabraucis garām.
(Lielajos Muļķos, mazliet izmuļķots)
Tālāk uz Mazajie Muļķiem, kur gan jutos kārtīgi izmuļķots, karte ved zem ķieģeļa un zīmes “privātīpašums”, vēlreiz kartē, it kā celiņš ved pa to pašu ceļu tikai tālāk tas sadaloties. Mazliet iebraucis sapratu, ka nekāds celiņš nekur nedalās un kamēr vēl suns vai skrotis nedodas manā virzienā mūku prom. Tagad jau lietus izteiktāks un slēpjoties zem kokiem odi kā mākonis ielenc, līdz lemju par labu vienkārši mīt līkumu, kas ar nav slikti, jo tieku redzēt laukus un elpot Latgales grants ceļus.
Tālāk gan šoseja līdz pat Krāslavai, kur varu pēdējo reizi šodien nopētīt Daugavu. Jauku ornamentu bagātu mājiņu pavadīts aizminos līdz Krāslavas muižai un tālāk uz centru. Grezna baznīca, mazliet maldīšanās, nespējot nolasīt norādes, un lietus mākoņi kārtīgi laista. Tiko ticis no pašas pilsētas ārā, kādā autobusa pieturā ar jumtiņu pārģērbju izmirkušās drēbes, uzvelku papildus pret lietus bruņas, jo pēc prognozēm, lietus mani var pavadīt līdz pat pašai Rēzeknei. “Šis nu būs jautri…”
(Ar skatienu slapjā nākotnē)
Diemžēl prognoze piepildījās un tālāk ceļu aizvadīju mazliet saliektāks, zemāk nokārtu degunu un ar mazāku degsmi pētīju garām ejošos skatus. Pats ceļš gan arī tika izveidots pa samērā lielām maģistrālēm, kur auto netrūka, kas pēc manis paša rakstītām hipotēzēm, nav tā īstā Latvijas izpēte, jo tie īstie skati slēpjas grants un mazas nozīmes ceļos. Raugoties kartē pat tagad nepateikšu, ko ievēroju vai kas aizrāva posmā līdz Dagdai, tik atceros, ka bija mazliet vēsi, lietus sitās tieši sejā un kalni šķietami tikai gāja uz augšu, nespēju pat novērtēt Skaistas skaistumu.
(Kalni un lejas, lietus un vējš sejā)
Dagdā bija īsa cerība miera izlīgumam ar lietu, bet lietus par varenu, lai spiestu roku. Sienas raksts liek izteikt: “Darbiņš jāmīl” un minu tik tālāk. Nākošajā pieturā ar jumtiņu veicu atkal maināmo drēbju maiņu. Kvēl-runa pēc kārtējās reizes glābjoties šādā pieturā: “domāju vispār vajadzētu jumtiņu pieturas vēl biežāk, gan ciemos, pilsētās un starp tām, uz lieliem un maziem ceļiem, ar vietējas kopienas izceļošiem elementiem, to novērtētu gan velo, gan sabiedrisko transportu braucēji, gājēji un ceļotāji. Kad tās ir, tas ir labākais patvērums, ja tās ir skaistas, tas liek domāt par vietējo apkaimi 10x augstāk. Ir vienkārši jauki redzēt centienus šķietami parastās lietās.”
Arī tālāk lietus nemitējās un spiedu tik pedāļus, lai ātrāk tik tiktu līdz savai pusdienu pauzei Rēzeknē. Lietus sāka norimt, kad pretī bija skats ar Rāznas ezeru. Šeit varēju sākt elpot un novērtēt gaisu, kas ezera ūdens piesātināts, mazliet atgādina jūras krastus. Kāds blakus kūpina zivis, kempinga norādes, mazliet sajutos kā mājas.
Vēl kāda pile brilles apskādēja, bet nu jau mierīgi. Pāris kalnus nogāzis ar laiku biežāk un biežāk manu mājas, līdz mani sagaida lielā pilsētas zīme. Caur pašu centru, un uzskrienu pie pilsdrupām uz bildi, lai varu pierādīt, ka biju. Un laiks ilgi gaidītajām pusdienām.
(Mans bruņinieka zirgs)
Kārtīgas pusdienas un laba pauzīte pirms dodos tālāk, kur šīs dienas finiša taisnē. Pēdējie 80km bez lietus, ar pilnīgi citu jaudu braucami. Šeit jau tā plakanāk, plašiem līdzenumiem, kur ir iespēja pārbaudīt savu kāju sagatavotību, lietus gan uz brīdi atgriezās, bet ne ar to pašu dūšu un kā atnācis arī aizgāja, šķiet pat saulīte parādījās uz beigām.
(Šī jau ir labi daudz saulīte pret dienas pirmo daļu)
Pēdējie kilometri nāca par pārsteigumu diezgan viegli, varbūt tā bija iespēja beidzot atvilkt elpu, redzēt šī pļavas un lauku sētas, labības laukus un pretī ar govīm saskatīties, vai varbūt apziņa, ka galā gaida kotletes un silta duša, bet ieripoju Naudaskalnā jau ar paceltu galvu. Saulriets un labas sarunas mani sagatavo nākamajam rītam, ceru tik ka zeķes paspēs izžūt.
Otrā diena
Varbūt par vēlu gāju gulēt, baudīju brokastis par ilgu, bet kotlešu un karbonāžu kalniem nevarēju paiet garām un kājas liekas vakardienu ir aizmirsušas, varbūt vēl nepiecēlušās, bet ar gatavību uzsākt šo dienu. Saulainā prognoze un mājinieku smaidi mani ieved miglotā ceļā ar pēdējiem saullēkta stariem.
Pilnīgi cita braukšana, kad piktu mākoņu vietā tev pretī zilas debesis un vietējā ezerā saule mirdz. Balviem izminis cauri sēžos uz Gulbenes “šosejas”, kam izmantoju savas grants riepas, lai cīnītos ar asfalta ielāpiem. Dažbrīd plaši lauki, tad staltu koku ielenkumā jaucu galvu šoferiem, rīts mierīgs, bet pavēss, jaciņu vēl nost vilkt neprasās.
(Ar šosejnieku te labāk nelīst)
Pats vēl īsti nepamodies esmu jau nonācis pie Litenes pagrieziena uz Alūksni, kuru atceros no iepriekšējā brauciena Alūksnes pilis raudzīt. Ceļš liekas šaurāks, bet salīdzinoši mazais plašums likās sirdi pildošāks. Šī ir tā mazo ceļu burvība un šo par mazu nenosaukt, bet labības lauki likās bagātīgāki un mežmala mežonīgāka, kalni viļnaināki un debesis tuvākas. Ainavu pētot jau biju noķēris šaursliežu dzelzceļu, kas nozīmē, ka Alūksne jau aiz stūra.
(Nez kurš varētu izspiest vairāk- Ventspils bānītis vai šis?)
Bānīti nodzinis iebraucu Alūksnē un jau kā vietējais devos pa taisnāko ceļu uz pils-salu. Atzīstu nezināju, ka viņai tā var pārbaukt pāri, tik atcerējos, ka biju ielicis punktu maršrutā, bet bez laivas nonācis otrā krastā un kārtīgu karbonāžu maizīti uzņēmis sāku braukt jau pa mazāk zināmiem ceļiem.
Šeit kalni sāk atdzīvoties, bet par laimi esmu sagrābies kotletes pilnas kabatas un ir ar ko uzpildīties katrā virsotnē. Pabraucu garām takām, kur skriets Stirnu Bukā un te uzbraucu uz grants ceļa, kas jau sāka likt iesvīst un beidzot nācās novilkt virsjaku un saprotot, ka esmu mazliet nost no grafika ar aizgulēšanos, un vilciens uz nevienu negaida, cenšos ātrumu nezaudēt un minu tālāk.
Atzīstu biju piemirsis, ka iekļāvu šo grants posmu, bet nenožēloju, jo tiku pētīt vēl zaļāku un mežonīgāku pauguru mežotni.
Skati tiešām jauki, bet drīz vien nākas arī uzspiest kārtīgā nobraucienā uz Pleskavas šosejas. Priekšā turpina augt Veclaicenes kalnu grēdas tuvojoties Kornitiem, šoreiz Drusku pilskalnā neplānoju kāpt, bet šīs pauguru ielejas vienmēr ir bauda pētīt, varbūt mazāk braukt, bet nebūtu šeit ja neizbaudītu tomēr kāda kalniņa asumu.
Un cik ātri tiku nost no grants tik ātri esmu atpakaļ. Šeit ceļš vēl mežonīgāks, bet kājas arī ir aizskatījušās un nemaz neprotestē, asi līkumi un tik pat spici kalni no kuriem paveras skati uz trasi kas vēl tikai liks svīst. Pa retam arī kāda lauku sēta, bet šeit neviena neapmierināta dukša nav, varbūt tas tāpēc, ka gaisu maisu ar savām kotletēm.
(Būtu es gleznotājs)
Latvijas granti baudījis, gaisā sāku just svešākas smakas un drīz vien telefons novibrē un ziņo, ka esmu iebraucis ārzemēs, vēl mazliet un arī zīme priekšā, kas man nav saprotama, ar nepacietību gaidu, ko man parādīs kaimiņu zeme.
Šeit valda kārtīgs plašums un pa retai viensētai, un pagaidām par grants ceļu nevaru sūdzēties. Gana drīz arī iemēģinu igauņu asfaltu, liekas procentuālais kalniņu koeficients tikai kāpjas. Pārāk sveši gan nejūtos, priežu rindas, savvaļas ziedi ceļa malās un labības lauki neliek sajust robežas šķērsošanu.
(Pauguru biezs)
Šādi pa asfalta kalniem un lejām izbraukušam pēkšņi karte liek griezties uz grants ceļa. Sākumā standarta grants kalniņi un lejas līdz straujš pagrieziens mani ievelk pilnīgos brikšņos.
Ar mazliet satrauktu smaidu lidoju pa kalnu lejā un sevī saucu: “Paldies par iespēju baudīt Igaunijas takas!”. Pēc brīža arī parādās platākas un braucamākas takas, bet tā pat jautrība šo posmu nav pametusi, starp noliekušamies zariem, caur dubļu vannām, meža džungļos katrs līkums asāks par iepriekšējo. Lai arī tīri paīss posmiņš, gluži kā ar Daugavas lokiem, tad šis bija šīs dienas neaizmirstamākais moments.
(Jūtos, kā Ali izvairoties no zaru pļaukām)
Tad ar žvunku iebraucu līkumā un tieku uz sakārtota ceļa, vietējās sētas igauņi pļaujot zāli tik uz mani noskatās un ko iesmej, ceru ka tikai to labāko.
Tālāk atkal asfalts, bet te pēc mazliet piezemētākas daļas uzbraucu uz šaura, bet asfaltēta ceļa, kas no abām pusēm ieskauts ar tiešām milzīgu koku, kas gandrīz aizsedz apvārsni. Visam piemīt mazliet maģiska aura, un arī pats sajūtos mazliet mazs starp šiem milžiem, kas caur savu pieredzi, redzējuši un pārcietuši daudz, tagad savu gudrību cenšas nodot tālāk.
Ceļš tik turpinās, vēl kalni un lejas, vēl plaši, zaļi ieleju skati un es jau tuvojos māju robežai. Vēl mazliet un iebraucu Valgā, braucu caur vēsturisko centru, traucējot cilvēkiem baudīt restorānus ar savu gaudojošo rumbu, es tiešām atvainojos, līdz maza būdiņa, karogi un kāds stabiņš man saka, ka esmu šķērsojis valsts robežu.
(Svinīgs mirklis)
Izbraucot no pilsētas tik saprotu, ka esmu izdzēris savas pēdējās ūdens lāses un vēl ir gabaliņš, ko mīt, un lai arī cik gardas nebūtu karbonādes, tās slāpes nenodzen. Par laimi Ērģemes Latiņš mani glābj un ar jaunu dvašu varu triekties finišā.
Šeit gan vairāk līdzenums kā kalni, bet tā pat skatus baudīt var un no ceļa turpina velties apzaļoti pauguri viens pēc otra, viens klāts priežu, viens labības cits zaļas zāles.
Pati finiša taisne gan ir grants ceļš. Gana drīz jau iebraucu Valmieras novadā, lauki un jauki ciemi mani gluži vai stumj Valmieras virzienā. Un kad gaisā var just Gauju man pievienojas biedrs, kas atbraucis pretī aizvilkt līdz finišam. Pēdējie kilometri pa grants trepēm liek mazliet piesaukt asfalta posmus, bet blakus esošie skati nekad nenogurdinās.
Pēdējais posms arī ir pa asfaltu, kur lielā tempā ieripojam pilsētas teritorijā. Vilciens ir noķerts, ir iespēja pat vietējā parkā baudīt kādu limonādi un bulciņu gaidot tā atnākšanu, gozējos saulē un domāju: ko tālāk?
Distances ziņā, diezgan paliels gabals, bet šokējošā kārtā kājas pat pārāk nesūdzējās, un lai arī ļoti daudz asfalta posma, bija ko redzēt. Mazliet žēl par pirmo dienu, kad šis nerimstošais lietus neļāva līdz galam baudīt apkārtējos skatus, bet tā pat nenožēloju, kaut Daugavas loku un kotlešu kalna dēļ, kas mani sagaidīja Naudaskalnā. Bija prieks ar marķieri ievilkt arī Igaunijas robežās un ievērtēt tās puses dažādos skatus. Liels prieks baudīt šos kalnus un lejas, šo zemes zaļumu un neatlaidību, vēlme tikai doties tālāk un zīmēt jaunas takas. Ceru tikai turpināt, tiekamies takās!
Vents lēcienā 