Vents lēcienā

Munameģī uzkāpts, Gaiziņā uzkāpts, nokāpts un rinķī apskriets un lai arī vienmēr esmu un būšu vietējās dabas kvēlākais fans, nevaru teikt, ka tiešām diženu kalnu virsotnes iekarot es nevēlētos. Tā nu beidzot saņēmos un aizbraucu uz vietu, kur tomēr šīs virsotnes arī ģeogrāfi atzīst par kalniem, ne pauguriem. Šādas virsotnes ieraudzījis, nevarēju arī kādu neiekarot. Un Rysi (2499 m. v. j. l.) ir tas gods būt tai pirmajai manai virsotnei (no Polijas puses) un jautrības pēc šo centos saukt par skrējienu.

Laika ziņas pētot un apzinoties lielo augstieņu straujo dabu, savus biedrus pierunāju celties pirms saullēkta, tā teikt ātrāk sāksim, potenciāli iztiksim bez negaisa. Un jau brauciens turp ar saviem serpentīna līkumiem vēstīja, ka galīgi vairs neesam mājās. Stāvietā gan neesam pirmie, bet vietu kur nobāzēties atrodam. Atzīstu – ekipējums man nav tas piemērotākais kalniem, bet to aizvietoju ar degsmi. Ieejam parka teritorijā, pāris iesildošie metri, gurnu iekustināšana, sasienu kurpes un sāku skriet.

(Pirmie soļi pretī jaunām virsotnēm)

Pagaidām asfalta taciņa, bet stāvums sāk pieņemties strauji, un lai arī sev šo pasniedzu kā skrējienu, aiz katra līkuma pavērās jauns skats ko nevarēju nenobildēt. Kalnu grēda pa kreisi, pa labi, taisni priekšā, tagad starp koku aleju, tad paveras ieleja, ūdenskritums, uz tempu šim skrējienam noteikti nav vērts skatīties. Bet skati tiešām bija iespaidīgi un katrs mirklis likās iespaidīgāks par iepriekšējo, naktī arī bija lijis, un pagaidām vēl skrienot cauri staltu priežu alejai, viss zaļums spīdēja un slavināja savu bagātību.

(Neviens brīvs solis bez skata, kas ļautu nepiebremzēt)

Šādi pa asfalta serpantīniem centos skriet uz augšu, līdz uzdūros akmeņainām trepēm, kas it kā taisnāks ceļš, bet pilnīgi noteikti ar paaugstinātu sarežģītības pakāpi. Rasā akmeņi dažviet vēl mitri, kā arī akmens ir akmens, nav gluži gluds asfalts… Šeit pirmo reizi skrējienā sajutos kā Frodo no Gredzenu pavēlnieka, rāpšanās četrāpus gan tikai priekšā.

(Dzīvē likās stāvākas)

Pēc kāpnēm atkal asfalts un tad atkal kāpnes, kas vēl straujāk nes augšup. Blakus esošās augstienes ar katru soli šķiet tuvākas un liekas jau veļas pāri, ielenkušas, un kā vecie dievi nopēta mūs kā skudriņas. Un tad vēlreiz asfalts un vēl pēdējās trepes, līdz jau nonāku civilizētākā vietiņā, kur veikaliņš gatavojas uzņemt tūristus, bet es tomēr mazliet par agru. Vēl mazliet parikšoju un esmu nonācis pie viena no galvenajiem apskates objektiem “Morskie Oko”, kur pagaidām kluss un bez drūzmas varu uzņemt bildes un priecāties par to kā akmeņotās kalnu grēdas gozējas ezera spogulī, un tā kā šī diena pagaidām bez vēja, tad tiešām grezns spogulis.

(Lai arī cik milzīgas izskatītos šīs grēdas, mana virsotne slejas vēl augstāk)

Dzidrajā ūdenī zemūdens akmeņus nopētījis un fotosesiju sataisījis skrēju tālāk. Gar akmeņu sakrautu taciņu gar paša ezera krastu, kur man pretī šis kalnu masīvs turpināja skatīties. Ik pa brīdim pat sajutos mājīgi, jo nācās paskriet arī pa klasisku meža taciņu.

Nonākot ezera otrā pusē īstā jautrība var sākties. Iepriekšējās trepes tīri lēzenas pret šo kalnā kāpienu. Sāku jau justies kā kalnu aitiņa lecot no viena akmeņa uz nākamo. Šeit arī kārtīgi kalnu ūdenskritumi, un akmeņainā trase ir ar milzīgu spēku izveidota.

Ar katru līkumu un akmeņu krāvumu, ko saucu par trepēm, tās tik paliek stāvākas un skats atpakaļ, uz tiko redzēto ezeru, paver skatu uz neaptveramu ieleju, abās pusēs milži un pa vidu izgrebta taciņa, tikai priekšā būs kas?

(Tik maziņš uz milžu fona)

Nu jau esmu nonācis līdz otrajam ezeram. Šeit kalni ir vēl tuvāki un vēl izteiktāk mani ielenkuši. Šie kalni ar savu cieto un viedo stāju neļauj iet līku muguru. Metot skatu atpakaļ, jūtos jau līdz mākoņiem uzkāpis, bet skatoties kas mani sagaida priekšā apzinos, ka līdz mākoņiem vēl tālu. Lai apietu šo ezeru, jāskrien pa vēl šķidrāku akmeņu taciņu kā iepriekš un cilvēku ir palicis pavisam maz, tik redzu krāsainas skudriņas kaut kur tālu augšā.

(Ne gluži starp Vidzemes pauguriem)

Lenķis ar kādu ir jākāpj uz augšu nu ir drastiski cēlies, skriešana sāk iepalikt, sāku arī just kalna vēsumu un vējš sāk pieņemties spēkā. Ar katru skatu uz augšu akmeņu trepes kļuva baisākas, zibeņi debesīs, orku saucieni un justos kā Mordorā, bet par laimi, es neesmu hobits un debesis tik zilas, ka varētu būt glezna.

Drīz sadzenu kādu grupiņu ar cilvēkiem, kas arī braši kāpj augšā, bet viņi atšķirībā no manis ir spējīgi atskatīties lejā, kas ļauj man raiti paskriet garām. Uzskrienu pat sniega sadaļai, kas jāšķērso, mazliet bailīgi un slideni (atpakaļ ceļā gan redzēju, kā kāds pirmklasnieka vecuma jaunietis vēsā mierā šķērsoja šo posmu un mazliet palika kauns, bet man attaisnojums ir – viņam ir vairāk vietas, kur pēdas likt).

(Ticiet, kad saku, ka ar čēz-pēdējo izmēru tur vietas nebija daudz un bija bailīgi)

Akmeņu krauju vai taciņu trepes lēnām sāk pazust, un kraujas sāk pārtapt par sienām, kur ar ķēdes palīdzību sevi jāvelk uz augšu. Vējš tikai pastiprinās, cilvēku priekšā mazāk un spēja pagriezties un apskatīt, kas notiek lejā, man ir izgaisusi. Bildes taisīt arī vairs nesanāk, cenšos atteikties no jebkādām liekām kustībām. Kāpiena pirmajos metros domāju par kāda kāpiena recenziju, kur bija teikts, ka nav iesakāms, ja šis ir pirmais kārtīgais kalnā kāpiens, un domāju, nav jau tik traki, ja nav bail tad vispār bez problēmām, bet pēc kārtējā posma, kur sevi ar ķēdi velku uz augšu, šī lepnā pārliecība arī nu jau ir izgaisusi.

Siena pēc sienas stāvāka, paspēju pat rāpot, izmantoju visas savas zināšanas no bolderinga nodarbībām, sāku jau domāt, ka šis nebūtu ieteicams kāpiens nedz otrajā, nedz trešajā reizē. Un te esmu saniedzis kādu virsotnīti, kur kāds polis ar izmisumu balsī joko par helikopteriem. Šī gan ir tikai virsotne pirms īstās virsotnes, lai tiktu uz pašu Rysi ir jāšķērso šaura kore ar ļoti stāvu nogāzi, kur nesanāk neredzēt, kas notiek lejā, un vēl pie tam reizē abās pusēs. Zobus sakodis eju un esmu jau gandrīz galā/virsotnē. Mazliet jāpaložņā un viss! Skats pāri visam, diezgan burtiski, cilvēki priecājas un bildējas. Atrodu gana stabilu vietu, kur piesēst un beidzot apskatu, kas man apkārt paveras.

(Pāri visam)

Lai arī vieta gana apburoša un beidzot spēju uzņemt un baudīt skatus, jāatzīst, ka bailes no augstuma mazliet nosit šo “baudu”. It kā visu redzu, bet skatos kā caur aizskaru, skatos, bet kaut kas nav tīrs, nespēju noticēt, galva nespēj pieņemt savu atrašanās punktu.

Vēl mazliet pabaudu skatus, cilvēku prieku, turot papīrīti ar augstum metriem rokā, un sāku lēnām rāpot uz leju. Tiešām rāpoju, ar dibenu pa priekšu, cik uzmanīgi vien iespējams, katra aiza saķer mani aiz rokas un saka – viss. Kur citi vēsi iet garām es lēnām, tantes man vēsi pārlec pāri. Pie ķēdēm speru uzmanīgi katru soli, bet te gan vieglāk, jo vari skatīties sienā, kas pat ir vienkāršāk kā iet, par laimi pirms manis iet kāds vēl lēnāks un nevaru teikt, ka esmu tas kurš veido sastrēgumu.

Tā ļoti uzmanīgi lienu, rāpoju un slīdu, cik tuvu sienai vien iespējams. Beidzot sāk parādīties plakanākas sekcijas, varu uzņemt ātrumu un vairs neesmu tas kurš bremzē, atkal tikuši pār sniega sienai, jau trepes ir trepes un varu uzņemt ātrumu.

(Šodien pulkstenis trepju kāpienus aizelsies skaita)

Lejā ejot jau cilvēku skaits ir krietni audzis, vēl no augšas redzu cilvēkus kā pie viena tā otra ezera. Pamanu arī telefonā ziņojumu par tuvojošos vētru un redzu kā mākonis peld virs tikko sasniegtās virsotnes, labi ka tik ātri cēlāmies.

Pie pirmā ezera nonākušam jāsāk uzmanību pievērst ne tikai pareizā akmeņa izvēlei, bet arī lai nenominu kāda kāju. Nopētu tik kalna virsotni, kas jau pilnībā klāta mākonī un laižos uz nākamo ezeru. Cilvēku skaits tik aug, bet līdz ar kaut cik stabilo virsmu aug arī mans ātrums. Ap galveno ezeru dodos pa otro pusi, gar ūdenskritumu un caur mežmali, pētot šo nemainīgo spoguli, kas tik pastiprina katras virsotnes cēlumu. Kā zaķis lecu no saknes uz sakni, no akmenes uz akmeņa, izvairoties no cilvēku kājām.

Pie galvenās piekļuves ezeram ir tik daudz cilvēku, ka grūti apgriezties. Bet, ticis uz ceļa, ieņemu kārtīgu tempu, tomēr no kalna lejup. Tagad jau arī te ir cilvēku jūra, kas par laimi zina ceļu satiksmes noteikumus un daudz maz kustās pa kreiso pusi. Lidoju gar zirgu vilktiem pajūgiem, gar jau iepriekš bildētajiem skatiem, gar iepriekš pārvarētajām trepēm, gar ūdenskritumiem, cerot paspēt būt galā, pirms mani noķer tas mākonis, kas jau kādu laiku ar greizu aci uz mums te noskatās.

Un mirklī, kad pieskrienu pie mašīnas un pie sevis pasaku: “Paspēts!”, sāk līt.

Ilgi gaidīju to dienu, kad tiks uzkāpts kur augstāk par Munameģi un Gaiziņu, un viegli tiešām nebija. Varbūt tās bija bailes no augstuma, kas padarīja šo kāpienu tik gausu un asinis stindzinošu. Mamma gan minēja, ka stundentu laikos bez problēmām esot kāpusi augšā, bez rāpšanās četrrāpus, bet balsoju, ka tas bija cits kalns 😀 Lai vai kā ceru šī nebūs pirmā un pēdējā manis iekarotā virsotne, un viss tikai priekšā! Tiekamies takās!