Vents lēcienā

Vairāk kā gadu atpakaļ biju jau aizdevies uz Sāremā un ekskursijas vārdā arī līdz tālākajam stūrim -Sõrve ragam, kur pa jokam minēju, ka uz Mazirbi pārpeldēt būtu ātrāk kā braukt visam apkārt. Tā nu dzima ideja par Irbes šauruma apbraukšanu ar velo – nekāda cita pamatojuma tur nav, joks, kas izvērtās par ~700km garu braucienu velo seglos, baudot Rīgas līča piekrasti ar visām tās augšām un lejām.

Sapnis par šo braucienu brieda gana ilgi, maršrutu veidoju un pilnveidoju kopš Jaunā gada(baidos no šosejām un vēlos mīt vēl nebrauktas takas), bet gatavošanās beigu posms bija diezgan straujš. Kilometri vairs nebiedēja, bet laikapstākļu prognoze lauza idejas un plānus par naktsmītnēm zem klajas debess(tik cik poliestera lakatiņš). Protams ka vasaras straujums un pašpārliecinātība liek tā reāli gatavoties tikai pēdējā mirklī. Iepriekšējās dienās vēl kārtīgi skrējieni un festivāls, bet kaut kas jau tika arī sakārtots. Lai cik nu tiešām gatava bija soma, biju kārtīgi nobriedis šim braucienam, izaicinājumam un manam šedevram uz kartes.

Braucot uz sākuma punktu man gan izdevās pilnīgi nobloķēt savu telefonu, gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr, lai vai kā, bet paliku bez tā, labi ka uz pulksteņa redzu kur braukt. Bet pirmā diena, jeb vakars, ir man labi zināmā teritorijā, apmaldīties te nevarēšu un fotokadrus esmu gatavs ķert ar acīm.

18:18 zīmīgi ieripinu velo riepu Mazirbes pludmales viļņos, uzņemu bildi un sāku savu braucienu. Caur Mazirbes centram izbraucis, ilgi laiku netērēju un pēc pirmā krustojuma metos grants ceļos. Jau sākotnējos pagriezienos es jūtu mājību, ko vienmēr ir devis šis krasts (un kaut kāda iemesla pēc arī Sēlija), staltu priežu ieskauti aramzemes pleķīši, kāda maza mājiņa kurā valda miers, un gaiss, kas dod papildus degsmi velties uz priekšu. Ass pagrieziens kalnā uzved Šlīteres krastos, pēc kuriem esmu jau jaunos plašumos, bet gaiss tas pats. Šos laukus pieveicis tieku mazliet suņu padzenāts, šķērsoju klusus ciemus un sasaucos ar govīm, ar laiku sāk jau saule iet uz rietu, atgādinot par vasaras beigām.

Līdz ar kādu nobraucienu pamanu ka debesis ir ieguvušas jau dziļi violetu nokrāsu. Nezinu kam pateicoties vairāk: vējam mugurā, kalnam vai saulrieta dailei, bet smaids līdz ausīm un laime pilnīga. Šādā ekstāzē minu vēl ilgi, caur Valdemārpili, paklanoties pašam Krišam, taisnā ceļā uz Talsiem, līdz iebraucu zem zīmes: Talsu pauguraines dabas parks.

Plašums samazinās, bet skati paliek tikai iespaidīgāki un sirdij tuvāki. Kalniņi un lejas, kāda mājiņa iemaldījusies koku pudurī, sēž kalna galiņā kā pils, un tā debess, kas neļauj domāt par kāju nogurumu. Tā jauki minu līdz maršruts liek strauji griezties biezoknī pašam. Mazliet apstājos, lai pārbaudītu, ka pareizi, un nezinu vai spokojās vai nogurums, bet varbūt tā arī bija, tālumā liekas dzirdu sievietes balsi dziedam, bungu rīboņu, bet skaņas dzirdu tālu un tuvu reizē, jutos apreibis. Varbūt vajadzēja braukt rinķī un nesekot nāru saucieniem, bet nenobijos un braucu. Protams mazliet spokaini, un sajūta, ka aiz katra otrā koka kāds slēpjas, bet braucu, vidū pat vētras aizmirsts koks liek piebremzēt(kā reiz perfekts moments meža gariņa uzbrukumam), bet neviens man virsū neskrien un tieku caur šo biezokni sveikā.

Tālāk uz Nurmuižu, no kuras jau maršruts zināms. Šeit arī sāk tiešām satumst un pie pieres tiek pielikta lampiņa. Tumsā viss griežas ātrāk un lēnāk reizē, maršruts velkas, bet atmiņā tas tik īss posms. Tāpat redzēju augstās priedes un varēju baudīt zvaigžņotu debesi, klausījos kā čalo ūdens, neredzot kur tas skrien. Pabraucu garām Plieņciemam, kurā vēl skaidri atceros savu gadsimta skrējiena finišu un gana drīz jau gaismas ziņo par tuvošanos skrējiena finišam. Šo piekrastes ciemu rindu jau zinu kā savu sētu, kurš aiz kura, un ko kur meklēt tā līdz pašai Jūrmalai. Šoreiz Jūrmalā valda miers un varu mierīgi braukt un vērot šīs greznās ēkas un skaitīt cakas. Līdz nonāku pie Lielupes tilta, pēc kura ceļa posms, ko zinu kā paša darbagaldu. Lai arī jau valda tumsa, katru līkumu zinu no galvas, katru bedrīti no kā izvairīties. Babīte, Imanta, Vanšu tilts un jau esmu gatavs līst zem segas, pāris līkumu un jau tiešām varu likties uz auss.

Otrās dienas rīts gauss, tagad jau ar lielāku somu lecu seglos un sāku pirmo lielo ceļojuma dienu, šoreiz ar telefonu kabatā. Centrs, Jugla un vecais dzelzceļa tilts, Baltezera villas un esmu uz Gaujas lielā vaļņa.

Valnis atklāja manu šīs dienas galveno ceļa biedru – vēju. Ja vakar tas veiksmīgi pat iepūta mugurā, tad tagad skatās man tieši acīs.

Ar Gauju sasveicinājies ceļos tai pāri(bez Kristapa) un ielienu meža celiņu trasē, kas bija patīkams pārsteigums un ļāva mazliet atpūsties no vēja brāzmām. Bet maģiskā taciņa gana drīz griezās uz citu pusi, un, lai arī kā es centos izbraukt šīs noaugušās piejūras kāpas, šoseja sauca. Sāka arī parādīties pirmās lietus lāses, kas galīgi neatbilst laika prognozēm, un bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk nokļūt Saulkrastos, lai nepaliktu slēpjamies zem trīs priedēm šosejas malā. Tā teikt, ieliku robā, un aiziet.

Maģiskā meža taciņa un tās svaigā dvaša tagad tiek aizvietota ar melnu asfaltu un mašīnu gaudām (ceļš plašs un vietas gan te pietiek visiem). Robs bija labs un gana ātri esmu pilsētā, kur izmantoju vietējo pieturas jumtiņu, lai paņemtu pauzi un uzvilktu savu lietus tērpu.

Skatoties kā priedes līgojas, sāku pieņemt savu likteni, jo lai arī priedes sliecas uz pareizo pusi, tie būs tikai pāris kilometri, lielāko dienas daļu pavadīšu aci pret aci ar vēja mātes piepūstajiem vaigiem. Bet ko tur daudz, sētas ābols un esmu atkal zirgā. Kā sarunājis, līdz ar pilsētas zīmes šķēršošanu lietus norimstas, pagriežot skatu uz otru pusi, gan saprotu, ka apstāties un svinēt ilgi nevar, jo nākamais mākonis jau min uz papēžiem.

Cenšoties neskatīties atpakaļ, priekšā viss kā pasakā, tikko lijušais lietus dod visam kas apkārt lakas spožumu, zāle mazliet zaļāka, melnais asfalts kā tikko liets (piemiedzot acis bedrēm un ielāpiem), debesu tonis dzidrāks kā TV reklāmās.

Kad jau sāku iejusties un sejā jau iesēdies smaids, bija jāņem pagrieziens un, lai arī tie paši skaistie lauku plašumi, ar vēju sejā un aiz noputējušām brillēm, krāsa ir mazliet nobālējusi. Skaisti tāpat, baudīju katru lauku, katru traktoru un kombainu, mazos ciemus un koku alejas, ābeles, kas ceļa krastos bija pārsteidzoši daudz, un āboli gardi ar, bet, kad vējš piestrādā par tik labām bremzēm, tad galva negribot tiek pieliekta un tos pašus skatus nesanāk tik ļoti redzēt un līdz ar to arī baudīt.

Tā strīdoties ar vēju biju sasniedzis Limbažus, uzreiz pamanu maiznīcu, gar kuru vien garām braucot, jau jutos kā tikko ceptā maizē iekodies, vajadzēja piestāt, kur man bij prāts! Bija jūtams, ka nāk pusdienlaiks un somā manas pusdienas jau gaida, tik vajag smuku vietiņu kur piesēst. Bet pateicoties vējam, tad vietiņai, lai kvalificētos, bija jāizpilda augsti standarti- aizvējš. Un Limbažiem šie standarti bija par augstu, uz brīdi likās, ka tomēr esmu atradis skaistu pieturu ar skatu, bet piebraucot tuvāk sapratu, ka palicis tikai rāmis, logi kādam mājās. Izsalkums jau sāka lamāties, bet nekā, izbraucu caur visiem Limbažiem tā arī nepiestājis. Cerēju ka varbūt pa ceļam kas atradīsies, bet arī nē. Brīdī kad vēders sāka runāt skaļāk par vēja šalkoņu, sapratu ka viss, un iebraucu vietējos krūmājos, kur odu dēļ bija jāvelk atpakaļ lietus bikses, bet toties biju apstājies. Kad pievienojās dunduri bija skaidrs, ka pusdienlaiks beidzies.

Tālāk atkal āboli, plaši lauki, kombaini, kas ganījās savās pļavās, traktori, kurus neveiksmīgi centos noķert, lai glābtos no vēja (šie jaunie modeļi tādi ņipri). Tuvojoties līča krastiem brāzmas tikai pieņēmās sparā, tāpēc izmantoju iespēju un braucu mežā. Te mani sagaidīja kārtīgi grants ceļi, tad mazliet šaurākas grants taciņas ar pāris peļķēm, pavisam šaurs meža celiņš ar tādām palielām peļķēm, līdz ceļš palika tik biezs, ka nekas neatlika kā griezties rinķī un meklēt ātrāko izeju. Bija jāizvēlas, vai vēlies tikt vēja sapūsts uz asfalta vai aizvējā, bet ar tādu ceļu, ka tikai lustīgs gājējs varētu noiet. Man bija vēl tālu jātiek, tāpēc izvēlējos šoseju.

Atkal asfalta ritmā, bet mazliet meža gaisu saelpojies biju uzņēmis vairāk enerģijas, tāpēc pētīju tos pašus laukus jau ar lielāku interesi, līksmoju par man dīvainajiem māju un ciemu nosaukumiem(Dibeni :D, es zinu cik man gadu), baudīju krauju ko sagādājusi Salaca, kuras ūdeņi bija tik biezi un tumši. Un kad atkal nogurums uzradās biju jau Salacgrīvā. Šeit trase jau zināma, atcerējos kā nu jau 2 gadus atpakaļ biju gājis šo ceļu posmu ar K2, soliņš kur ēdu rasolu, parks kur redzēju cilvēkus svinam zvejnieksvētkus un taciņa kas veda uz naktsmājām.

Ar nostaļģijas pilnu skatu braucu cauri pilsētai un drīz vien biju atpakaļ uz īstas šosejas, un tiešām satiksme te nopietnāka, bet šis būs īss gabals, viens batoniņš un esmu jau Ainažos. Cēlās koka ēkas nopētījis, dodos uz pašu robežpunktu, kur Igaunijas pusē ir skaista lapene, tā vēl jo skaistāka jo aizvējā. Notiesāju pusdienas un uzņemu pāris miega minūtes. Tālāk jau pa Igaunijas ceļiem.

(Cita robeža, bet gaiss tas pats)

Ļoti veiksmīgi, šeit ir mazāk noslogots ceļš, kas iet gar pašu krastu – kamēr blakus esošo šoseju nomāc vēja šalkas. Šis priežu ieskautais ceļš, klusā zona, kur varu baudīt priežu mežu skatus, un beidzot arī mazliet aizvēju, kas dod iespēju arī ripot uz priekšu.

(Ak šīs priedes)

Drīz pēc mirkļa, kad sāku baudīt pašu jūras krastu, tieku izvests uz šosejas un karti nepārbaudījis metos uz tās, neredzot, ka bija jāskrien pāri kāpai, kas atdala šoseju no purva (nezinu gan cik labs būtu bijis šis īstais ceļš, bet man bija šoseja). Lai arī kuru ceļu būtu izvēlējies, lietus būtu mani noķēris un lai arī viegli, bet lēnām izmirkstu, šosejas mala arī nepiedāvā aiz kā paslēpties.

Fūru un mākoņu aizvadīts beidzot tieku atpakaļ uz priežu ielenktām takām, un kā reiz kad beidz līt, varu jau aizsniegt Pērnavu. Kur priedes kā silta, zaļa sedziņa, man nogurumā dzenā nostaļģiskas atmiņas par Ventpils Piejūras parku. Bet pavisam drīz iebraucu pilnīgi nezināmā ainavā – Golfa laukums.

Šis bija ļoti interesants skats, kur aizaugušo kāpu mežonīgumu un gludo golfa laukumu šķir vien mans veloceliņš. Tālāk arī pat neceliņš, golfa laukums sniedzas līdz pašām smiltīm. Smalki kungi ar nūjām pār plecu seko savam sitienam un tikko kritušais lietus šo līdzeno mauriņu tik izceļ vēl vairāk.

(Diezgan sirreāli )

Šo mauriņu izbraukājis, nokļūstu Pērnavas pludmalē, braucu gar promenādi pētot sporta centrus un šikas ēkas. Pārbaucu pār tiltiem uz vietējo Rimi pēc kā uzkožama. Un tālāk jau uz naktsmājām. Ticis caur pilsētai iebraucu kaut kur starp ganībām un golfa laukumu, saule jau riet un mani ir noķēris vēl viens mākonis.

Sākumā mazliet, bet ar laiku lāses kļūst druknākas, to ātrums lielāks un skaits kā armijai. Pavisam ātri un jau esmu viscaur slapjš, bet palikuši vien pēdējie kilometri, jāmin!

Lietus tikai uzņem apgriezienus un, nobraucot no pļavas, uzņemu apgriezienus arī es. Kārtīgs asfalta ceļiņš gar pašu krastu. Viegli rozā debesis, ja vien nebūtu šī duša, varētu piesēst un pabaudīt. Tiešām – ja nebūtu lietus, šis posms būtu tik jauks, es protams lietu arī spēju izbaudīt, bet kad esi 12 stundas uz riteņa un jau divreiz izlijis, tad sāk palikt mazliet par daudz (tāpat gan izbaudīju). Pāris līkumu starp garām niedrēm, kāds ass pagrieziens, un zirgu pavadībā iebraucu stallī, kas būs manas naktsmājas (noīrēju istabiņu nu ne gluži pašā stallī, tikai blakus).

Ahh, karsta tēja, vēl karstāka duša un liekos uz auss, rīt vēl ir gabals ko mīt.

Rīts pēc tik spraiga vakara tik mierīgs, saule sākusi aust, dzirdu putniņu čivināšanu un brokastu siltā tēja pilda ķermeni ar apņēmību.

Rīta uzdevums ir tikt uz prāmi. Par paspēšanu nav runa, jo tas atiet ik pēc pusstundas, negribētos gan tieši atbraukt uz vārtu aizvēršanu, bet tad jau redzēs. Pagaidām mierīgi, tiek sakrāmēta soma, uzvilktas siltās kārtas un dodos.

Uz šī celiņa jūtos kā mājās, bez satiksmes, dažbrīd ielenc augstas priedes, citbrīd paveras skati uz līci, kur kāds viegls vilnītis glāsta krastus, vēl sanāk braukt cauri kādam mazam ciematiņam, kur veči jau velk tīklus. Mazliet tālāk no krasta redzu arī siena ruļļu ganāmpulkus, redzu vēl biezākus mežus, kur aktīvi tiek strādāts pie meža sakopšanas pēc vētras, rindu rindām tiek vāktas nogāztās priedes, kas tagad veido vaļņus ceļa krastos. Tieku arī pie grants posma, kur saskrienos ar pirmajiem velo braucējiem, kuri, spriežot pēc somām, izskatās ļoti nopietni. Mazliet vēsi, bet saulīte un tie pāris kalniņi, kas te krastā ir, liek mazliet uzsilt, pagaidām vējš vēl nav pamodies. Ar laiku celiņš sašaurinās, sānos staltās priedes sāk saīsināties, sāk vairāk parādīties lapu koki un pa kādam kadiķītim, kas rada citu auru. Tā esmu nonācis uz tilta vai vaļņa, kur vienā pusē purvs, otrā līča plašie ūdeņi.

Šāds celiņš lēnām mani vilka uz vēja ģeneratoriem un kadiķu laukiem līdz pašam prāmim, kur protams piebraucu, lai varētu noskatīties kā aizveras vārti.

Iespēja atpūsties, piekārtot riteni un apdomāt visu līdz galam par nākošo posmu jau uz salas.

Savu prāmi sagaidījis, kopā ar citiem velobraucējiem kāpu uz klāja, pārsteidzoši daudz tandēmu. Mazliet kaut ko uzkodu un baudīju skatus. Tik tuvu krastam, bet tāda plašuma sajūta.

Uz salas jau cits gaiss, gandrīz vai cita valsts, bet uzsākot braukt saproti, ka esi tomēr tepat. Mazajai Muhu saliņai iepriekš ir sanācis apskatīt Ziemeļu daļu, tāpēc palieku šoreiz Dienvidos. Zemas eglītes, sakritušo koku vaļņi un šis igauņu asfalts mani pavada uz Līvām.

Līvas ciemu es gaidīju, jo biju tik pat kā izsmēlis savus ēdienu un dzērienu krājumus. Vietējā Coop veikaliņā gāju šopingā, jo tālāk pa ceļam citu veikaliņu baigi neplānojas. Degustēju vietējās tradicionālās bulciņas, cepumus un pīrāgus, papildināju dzērienu krājumus un visam pa virsu tiku pie zemeņu paniņām, vai pērkot es zināju, kas tieši tas ir – nē, bet par šo pirkumu biju visslielākajā starā. Tagad varu godam mīt tālāk, turpinājumā mazais sprints.

Tālāk mani sagaida viens no pamatiemesliem, kāpēc tik ļoti vēlējos šo braucienu- šis ceļš starp salām ir iespēja braukt pa ūdens virsmu (ja piemiedz acis), lielākie viļņi gan jau mestos pat pāri. Vēl tuvojieties turu īkšķus, lai vējš būtu vēl mierā, mazliet papētu pīlādžus un uzmanos no ķenguriem (ja var ticēt zīmēm).

Nonākot pie šī “tilta” sajūta ir mazliet sirreāla, milzīgo elektrības torņu rindas un kaijas, kas tos apsēdušas, pārsteidzošā kārtā mašīnu maz un viss šis plašums pieder man vienam, vējš ir, bet iesēžoties ragos to pat nejūtu. Lai gan sala redzama kā priekšā tā aizmugurē ir apdullinoša sajūta pagriežot galvu un redzot tikai ūdeni.

(Nez kā te izskatās vētras laikā)

Šo ķeksīti ielicis, griežos uz Ziemeļiem, niedru pilnā pagriezienā uzbraucu uz pašas Sāremā salas. Tieku pie savām priedēm, kadiķiem un siena ruļļu pilniem laukiem. Krasts mani arī nepamet un raugu šos raupjos krastus, kur šķietami vēl notiek cīņa starp ūdeni, smiltīm un zaļumiem, un tiem pašiem kadiķiem, tik mēs un mūsu zvēri tur pa vidu. Te zirgi, citur gotiņas, aitas ganās pie paša krasta.

Satieku arī pilsētas ar lepniem rātes namiem un arvien biezākus priežu mežus. Dažbrīd caur koku rindām spīd kāda mājiņa, šīs spilgtās koku mājiņas, kas cīnās ar krastu pelēkumu, kā paziņojums, ka mēs te esam, esam dzīvi un spējam smaidīt ar zobiem.

Ak, šis gaiss, šīs priedes, krasts un atkal gaiss, Ziemeļu krastos mazliet aizskatījies, tagad uzsāku braucienu uz Dienvidiem, ceļš, kas mani plāno aizvest līdz šīs salas pašam galam.

Varbūt beidzot vējš mugurā, varbūt mazliet vairāk kalniņš lejā, varbūt līdz galam iedarbojās piebeigtās paniņas, bet skrienot caur pašas Sāremas sirdij, Kuresāres virzienā, uzņēmu ātrumu labāk kā pirmajā dienā, it kā nebūtu jau 600km nobraukti. Tā lidoju gar dzirnavu rindām, mežu biezokņiem, plašiem aramzemes laukiem un siena rituļu ganāmpulkiem. Saule vairs nespīd tik augstu, bet silda gana labi un vējš, ko pats uzdzenu , pat mazliet atvēsina.

Tā šādā mīšanās ārprātā nonācis esmu līdz pašai Kuresārei. Piļu apskats gan atstāts rītdienai, tagad mani gaida Sääre. Un kā paredzēts no centra uz Sääri ved veloceliņš (speciāli ieplānots), kas sākumā pa grants ceļu pieved tuvāk līcītim un aizaugušām pļavām, kur pa kādai gotiņai pat ganās. Un tālāk gan glauns, gluds asfalts, kas ved gar vēl staltākām priedēm, sanāk arī kādus ciemus šķērsot, vikingu laivas pētīt un mierīgo ūdens šūpošanos baudīt. Pēc kāda laika gan arī velo celiņam pienāca gals, un ceļu turpinot pat parādījās kalniņi. Ar laiku koki savu staltumu sāka zaudēt un aiz kārtīga kalniņa (protams, līdz kalniem tālu) pavērās jau cits skats. Glauns mauriņš, reti koki un maza ostiņa, ne gluži golfa laukums, bet ļoti šiki tāpat. Tad kadiķu lauki, kuru smarža dod spēku pieveikt pēdējos kilometrus. Ilgi nebija jāgaida, kad jau redzu priekšā bāku, finišs.

Sõrve’s pussalā iebraucis, laiku netērējot, lidoju tik bākai garām. Nu jau smiltis, lieku mazākā robā centru un uz priekšu, tad vēl oļi, tagad visslielākie robi aizmugurē, lielāku vairs nav, bet līdz finišam vien daži metri. Aizbraucu cik tālu vien iespējams, saslapinu riepu jūrā pie Sõrve’s raga, pamāju Mazirbei un nopūšos.