Novembris, kad zelta rudens jau noslēdzies un naktīs pat gaidāmi mīnusi, ir pēdējais laiks doties sezonas noslēdzošajos izbraucienos. Iepriekšējos gados, arī lai atstātu velo ziemas miegā, bija tas jāved uz mājām un, tā kā vilciens uz Ventspili neiet, jāmin vien pašam. Šoreiz gan riteni ziemas miegā vēl nelieku, bet tradīciju vārdā ieplānoju braucienu mājup. Maršrutu zīmēju bezrūpīgi, tik lai iepriekš nebūtu tā braucis, naivu mirdzumu acīs gaidot lielo dienu.
Brīvdiena jau paņemta, regulāri skatos laika ziņas, lai saprastu – cik zeķes jāņem līdz. Un ar katru dienu ziņas tik biedē vairāk un vairāk, bet ko nu vairs, karte sazīmēta, jābrauc pa vēl nebrauktiem ceļiem, Kurzemes tukšumus (manā izbraucienu kartē) lēnām aizpildot. Somas sakrāmētas, maizītes sagatavotas un modinātājs uzlikts un, lai arī starts nav no Rīgas, plānots braukt gana daudz, un nav vēlme gluži tumsā ierasties mājās, tāpēc vien jādodas ceļā ar pirmo vilcienu.
Miegaini mostos un vēl nodomāju, nez, cik vēl ilgi var gulšņāt, līdz ieraugu pulkstenī, ka esmu galīgi palaidis garām modinātāju, un, kamēr istabā beržu acis, man jau kādu laiku vajadzētu būt zirgā. Rauju ko varu, fiksi uzēdu un skrienu uz staciju, atstājot brilles mājās un cimdus kaut kur ceļa malā. Stacijā saprotu, ka ieplānotā maršruta starts būs baigi ilgi jāgaida. Fiksi veicu labojumu plānā, minūtes jautājums un pēdējā mirklī ielecu vilcienā uz Tukumu. Vilcienā pārvelku karti, uzņemu otrās brokastis un saņemu ziņu no Briča par vēja brīdinājumiem, bet esmu jau ceļā, ko nu vairs!
Pēc Zelta rudens izbrauciena, Tukumā vados kā vietējais un gana drīz esmu pie lielā apļa (tik bieži caurbrauktās vietās ir gluži vai nostaļģiska sajūta, pilnīgi redzu sevi tajās mašīnās, kas ar mani rinķo, bet viņu ceļš ved uz Rīgu vai Ventspili, bet mans pārmaiņu pēc uz Jaunpili). Ceļš jau manāmi mitrs, bet pagaidām nelīst. Plaši lauki un mežmalā šķietami notiek cīņa, kur daži zari vēl cenšas ar spītu noturēt krāšņās lapas, kamēr egļu strīpas no attāluma izskatās jau pilnīgi melnas. Bet pļavas turpina zaļot un lauks pēc lauka gluži vai sviež acīs savu spilgtumu.
(Debesis gan ļoti cītīgi cenšas saplūst ar asfaltu)
Visu šo laiku vējš mērķtiecīgi cenšas dunkāt sānos, pilnu spēku gan saņēmis vēl nav, bet es neiešu izaicināt. Tālumā skatoties, meklēju ceļa malās koku pulciņus, kas vismaz uz brīdi tomēr ļautu ieelpot. Ar zīmi Zemgale sasveicinājies, gandrīz saskrējos ar meža cūku, kas kā zaķītis galopēja pār lauku, mani ieraugot pat sāka uzņemt ātrumu, sākumā manā virzienā, bet, kad pats ieliku papildus jaudu pedāļos, tomēr pagriezās un devās uz mežmalu. Zemgales līdzenumi gan kaut ko nav sarunājuši ar ceļiem, un tieku pie posma, kas taisns, bet viļņu pilns, jau sāku justies kā mājās.
(Vai Zelta rudens beidzas ar pēdējo zeltīto lapu, vai pie kāda noteikta zelta lapu procentu skaita?)
Tā nu, par laimi tikai vēja sabadīts, pamanu Jaunpils siluetu, kurp dodos apskatīt pašu pili un baznīcas torni. Ilgi gan netusēju, nokožu kruasānam ausi un paveros vējam tieši pretī, atvados no asfalta un ar pilnu jaudu dodos grants apskāvienos.
Ilgi nav jāgaida – bikses un glaunās (velo) kurpes ir noklātas ar gaišām dubļu kārtiņām un, ja iepriekš vēja dunka tika sista tikai sānā, tad tagad izjūtu to tieši pa degunu. Atkal cenšos ķert šos koku pudurus, kas ļauj ieelpot, bet drīz esmu nonācis plašu lauku ielenkumā. Elpot vajag daudz un uz priekšu galīgi neiet, negribās pat skatīties spidometrā un vēl mazāk domāt par to, cik ātri pienāks tumsa.
(Žēl, bildēs neredz kokus līgojoties)
Braucot šo posmu ik pa brīdim nākas sev apsolīt, ka šeit būs jāatgriežas labākos apstākļos. Varu iedomāties, cik labi šeit būtu dragāt kādās siltās vasaras dienās. Bet, lai varu dragāt vasarā, ir jātiek cauri vējam tagad. Tā no pudura uz pudura es lēnām velkos. Skaisti bez gala – ceļš ar formīgiem ielokiem, zaļie lauki, krāsainie zari, koki, kuri savas galotnes krāso violetas, melnās egļu strīpas un vēja šalkoņa. Lai arī cik stiprs šis vējš nebūtu – galvu nespēju lejā turēt, baudu ik mirkli. Tā arī nonāku līdz Remtei, kur izbraukāju vietējo parku un apskatu mednieku torni, pēcāk, nokodis otru kruasāna ausi, dodos uz Saldu, gremdēdamies atmiņās par šī gada Velorealitāti.
(Uz mirkli parkā iebraucot paspēju uz sevi padusmoties, ka tik smagā braucienā esmu sev vēl šādas takas iezīmējis)
Tuvojoties Saldum, tieku arī uz asfalta un starp kalniem (*pauguriem) ceļa malās atpūšos no vēja brāzmām. Pašā Saldū tradicionāli nobildēju lielos burtus un atskatos uz kalniņiem, kur skrēju pirmās sezonas takas. Tagad gan nākamā pietura Kabilē, bet līdz tai vēl kārtīgs gabaliņš. Atpakaļ grantī, atpakaļ pie zaļajiem laukiem, vēja dunkām un mežmalu pētīšanas.
(It kā pelēks laiks, bet krāsas netrūkst nedz skatos, nedz izjūtās)
Turpinu meklēt patvērumu starp kokiem. Sanāk arī pamukt no suņiem un dzīties ar baļķvedējiem, bet sajūta, ka šeit jāatgriežas, nekur nepazūd, tiešām lielisks ceļš un maršruts.
Tā nu beidzot sasniedzu Kabili, kur pastaipos un uzbarojos, nopētu muižu un dodos tālāk.Izvēlos nevis galvenos ceļus, bet tikai taisni uz priekšu. Pa ceļam pie skolas divi puikas smaida, gan jau zina, kas sekos tālāk.
Tālāk seko kaut kas vēl nepiedzīvots, vismaz tādos apjomos noteikti. Kā ceļa posms vēsta, šis ir Ventas aļņu ceļš, tā teikt – cilvēkiem nav īsti piemērots. Dubļu vanna tāda, ka varētu peldēties, braukšana pāri galīgi neiespējama, bet iet ir smagi. Pāris reizes zaudēju līdzsvaru un dubļi ir pāri potītēm.
(Diez vai arī tajās siltajās vasaras dienās šet ir tiešām sauss)
Un, pēc šādas stumšanās gandrīz 10 km garumā, priekšā vēl mežs kā siena, bet ceļš tik pat dubļains. Pēc stūrgalvīgas izlaušanās cauri zariem, man priekšā paveras perfekti labiekārtots meža celiņš. Pilnīgi palika smieklīgi, lai būtu vēl smieklīgāk, laiks pat skaidrojās un redzēju zilu debesi virs kokiem. Šķietami neiespējami!
(Tikai dubļu kārta uz kurpēm atgādina par tiko pieveikto)
Ar pilnīgi citu skatu uz dzīvi, lēnām tuvojos Rendai, baudu šī ceļa līkumus un taisnes, turpinu priecāties par zaļajiem laukiem un cenšos tikt vaļā no domas par lietu, kas kņudina pakausī. Un kad ieraugu Rendas baznīcas torņus, sev priekšā pamanu pilnīgi melnu mākoni, kam sekojot redzu dubulto varavīksni un, pa to laiku kad ķeru mirkli, lai nobildētu, jau saprotu, ko tas man nozīmē.
(Oi, kā es izmirkšu)
Braucot pāri Abavai arī sākas lietus gāziens tik stiprs, ka grūti pacelt galvu. Mamma gan ir kārtīgi izmācījusi un apģērbs tik piemērots, ka jūtos pilnīgi sausā. Vaigi gan palikuši sarkani no lietus sitieniem, bet par laimi es dodos pa taisno uz mežu, kur kaut drusku, bet tikšu paglābts. Īsi pēc patvēruma iegūšanas lietus gan pierimstas un atkal redzami zili debesu plankumi. Zaļie lauki nomainīti uz biezu, siltu egļu zaru apskāvieniem, kas sargā Usmas ezeru. Plašos grants ceļus iemaina mājīgas meža sliedes, kas dažbrīd tik pat stabilas kā asfalts. No stabilajiem ceļiem nobraucu un ar laiku celiņš tik sašaurinās un mani noved kaut kur starp grāvi un upīti. Gana plata, lai nepārlēktu, gana šaura, lai mēģinātu.
(Labi – mazliet pārplūdis grāvis, bet tāpat nepārlēktu)
Kāda iepriekš būvētais tilts diemžēl vairs nav lietojams un grāvis gana dziļš, lai nevarētu atspiesties pret riteni. Devos meklēt sakritušus kokus, kuri par laimi bija salīdzinoši netālu. Bija gan jāsavelk visas savas balansēšanas spējas uz savām galošām, pietam turot gaisā riteni. Droši nebija. Turot īkšķus pats sev, pārbalansēju pāri un tālāk dodos jau pa smilšainākām takām.
Gluži kā braukt pa kāpām, smilšu vanna pēc smilšu vannas, jautrībai vēl kāds kalniņš pa vidu. Kad trase vēl paspēj pilnībā izzust un netīšām attopos kādā privātā teritorijā(likuma vārdā tas ir joks), gana ātri skrienu projām, palienot zem vārtiem un tālāk gar pašu Usmu, kurai, cik tālu vien redzams, pāri plāna miglas sedziņa. Ezera krasta gaisu izbaudījis un kāpām cauri izcīnījies, atkal esmu uz branga grants ceļa, kurš salīdzinoši viegli mani ved Ugāles virzienā, bet vēl pirms tam atkal zīme privātīpašums. Lai gan suņu būdu neredzu, negribu riskēt, jo, tā kā māja ir teju ceļa malā, nesanāktu pat attainsnoties, ka neredzēju. Apkārt braukt ir baigais līkums, bet kartē redzu, ka Latvijas mežu ceļš burtiski aiz mājas. Desmaizes apēstas, tāpēc suni piekukuļot nesanāks, būs vien jābrien caur tuvāko mežmalu, izskatās, ka tur pat ved taciņa.
Taciņa mani piemuļķojusi, jo ievedusi neizbraucamā bērzu audzē, kur, lai arī kā censtos to izbraukāt, nekas nesanāk. Metu vien riteni plecos un brienu cauri.
(Mežacūkām te būtu par šauru)
Protams, ka uz beigām vajadzīgs vēl pēdējais pārbaudījums. Bērzs pie bērza, mazliet tālāk arī egļu rindas, un minūtes vietā esmu pavadījis divdesmit, bet uz ceļa ticis- kārtīgs grants ceļš, staltas egles un zāģētu stumbru rindas. Neņemot vērā riteņa nešanu, atkal jāsaka, ka posms no Rendas ir trāpījies lielisks un kādā siltākā, mazāk vējainā dienā noteikti jāatkārto. Tālāk uzmetu acis Ugāles dzirnavām un pēc kāda laika klāt ir arī pati Ugāle. Pa šo laiku mani jau ir pārķēruši mājinieki, un vējam pieņemoties un tumsai piezogoties esmu gatavs pēdējos kilometrus uzmest.
Pirms tam gan nopētu Ugāles baznīcas torņus, bērnībā kāptos ozolus un veco stacijas ūdenstorni. Nu jau tumsa mani pilnībā noķērusi, atliek tik dusmoties uz savu aizgulēšanos, kā arī jāatzīst, ka pilnīgi sausā tomēr neesmu, tāpēc pēdējos kilometrus tiešām nāksies uzmest. Finišam gan uzņemu tempu, vēl bišķiņ un paceļu rokas gaisā, vētra mani ir uzvarējusi.
Esmu sajūsmā par šo tradīciju un raudzīšu to cienīt arī turpmāk. Ceru, ka nākamajos gados trāpīsies mazāk vējainu dienu. Maršruta izvēle bija lieliska, skaistiem skatiem un vēl plūstošākiem ceļiem. Noteikti jāatgriežas! Piedzīvojums arī pamatīgs, cīņa ar vēju, lietu, dubļiem, grāvjiem un privātīpašumu tiesībām. Nav nepiemēroti laikapstākļi, ir tikai nepiemērots apģērbs un attieksme. Tiekās takās!
Vents lēcienā 