Katrs laikam svin pa savam, es esmu izvēlējies savos 26 iebraukt uz velosipēda, tumšā naktī tiecoties pēc virsotnēm.
Sapnis par virsotnēm man ir gana ilgi. Jau senā kā sapņoju par mūsu Baltijas valstiņu apvienošanu, trīs galvaspilsētas mazliet par šerpu, visa piekraste vēl divtik, bet tad atcerējos Lāsmas viedos vārdus: “Ērik onkul, uznes mani kalnā” un “Uz Munameģi vari?” un dzima ideja. Protams, nav nekas daudz, bet zīmīgi gana, visas augstākās virsotnes, tik pat kā rindiņā un nieka 600km attālumā (ja ierēķina vilciena stacijas, lai tiktu uz un no), kāpēc gan ne, es izteicu, sākot zīmēt savu maršrutu.
“Kāpēc gan ne?!” es izteicu Valgas stacijā skatoties VIVI atspulgā un sprādzējot ķiveri. Atceros, kā te garām braucu siltā vasaras dienā savā Vidzemes izpētes braucienā, tad biju palaidis garām iespēju uzbraukt Munameģī, bet labi vien ir, tagad tas ir pat zīmīgāk. Pilsētas apskate šoreiz izpaliek, pilnīgā tumsā es lēnam braucu uz Igaunijas pauguriem. Skatu baudīšana gan izpalika, bet debess bija teju pilnīgi skaidra, kas velkot sevi kalnā neļāva atraut acis no apvāršņa, baudot zvaigznājus un paša Mēneša vaibstus. Kalni, lejas, taisnāki gabali, staltu lapukoku(tumsā neredzēju, kas tieši tur uzturās) rindu ieskauti līkumi, gludais igauņu asfalts un arī kāds grants ceļš mani aizved līdz Munameģa pakājei. Tur savelku spēkus un samierinos, ka šajā nakts stundā nav neviena Ērika, kas mani varētu uznest kalnā, un velkos vien pats augšā.
(Retinātāks gaiss gluži nebija)
Lielais Munameģis (Suure Munamae) 04.04.2025 00:49
317,4 metri virs jūras līmeņa.
__________________________________________________________________
Igauņu literatūras muzejā Tartu glabājas Riuges pagastā pierakstīta leģenda par
Munameģa rašanos.
“Kaleva dēls Kalevipoegs, no Pleskavas nākdams, ļoti piekusis un
Hānjas apkaimē nolēmis atgulties, taču vieta bijusi pārāk līdzena, un viņš ar rokām
sagrābis zemi un savilcis pamatīgu sauju pagalvī, kas nu tapusi par kalnu. Milzim
mušas un dunduri traucējuši gulēt, tādēļ, grozīdamies šurpu turpu, viņš izgulējis
Vaskna ezeru, bet, kad piecēlies, ar pirmo soli izsitis Tūlijerva, ar otro – Tuhkrijerva
ezeru.”
__________________________________________________________________
Virsotnē mazliet piesēdu, pārvilku drēbes, tā kārtīgāk uzēdu un mazliet parunāju ar sevi: “Kāpēc?”. Tālāk jau relatīvi taisnā ceļā dodos Latvijas robežas virzienā. Pēc īpaši drebinoša grants posmiņa atvados no Igauņu ceļiem un esmu mājās.
Lai arī mājas, šajā nakts stundā tomēr izvēlos par labu asfaltētam ceļam, vismaz uz kādu laiciņu. Nobraucu garām pašam Alūksnes ezeram un, lai arī baudīt skatu nesanāca, Alūksne tā pat priecēja, jo šeit Virši strādā 24/7. Mazliet sasildījies un paņēmis vieglu powernapu sāku garo ceļu uz Gulbeni. Kurš idejiski nav nemaz tik garš, bet mans ķermenis sāka nesaprast šo joku būšanu – nomodā tik vēlā nakts stundā, un pieprasīja konstantas pauzes. Nepalīdzēja arī grants un tās šūpošanās(te augšas un te lejas).
(Šo skatu dēļ ir vērts dažreiz tomēr celties agrāk, vai neiet gulēt vispār, kā šajā gadījumā)
Līdz ar pirmajiem saules stariem piecēlās arī manas spējas mīt pedāļus un aizmirstais miegs tiek atstāts starp svaigiem izcirtumiem, caur ko spīd koši sarkana debess. Ar lielāku sparu tagad spēju mīties pret jau koši zilo debess apvārsni, caur Gulbeni uz Madonas “bāņa”. Kad kalni redzami, tajos uzmīties ir mazliet grūtāk, savukārt traukties lejā- mazliet drošāk.
Tā arī uz šī bāņa nosēdēju līdz Madonas vietā izvēlējos apskatīt Cesvaines grandiozo pili. Apskate gan gana īsa, un šis manevrs mani uzved uz kārtīga grants ceļa, kur cenšoties tikt galā ar visiem šiem pauguriem, sāku galīgi nesaprast domu par līdzeno Latviju. Laikapstākļi šeit arī kā kalnos, galīgi neizlēmīgi. Braucot augšā karsts bez gala, kaut kreklā brauktu, bet mirkli vēlāk uzpūš dzestrs vējiņš un roka sniedzās pēc dūrainīšiem. Tas gan nespēj pagaidām mani bremzēt un drīz jau esmu nonācis uz trases, kur vēl nesen 18. novembrī ar biedriem skrējām ļoti dubļainu maratonu Gaiziņa pakājē.
(Sniegs gluži kā Alpos)
Sniegs nav joka lieta, it īpaši ņemot vērā šo dubļu posmu, kas izveidojies uz taciņas. Uzlieku Noras Bumbieres labāko dziesmu izlasi, savelku cimdus, uzsaucu kājām un metos augšā.
(Stravā Gaiziņš izskatās augstāks)
Gaiziņkalns 04.04.2025 11:32
311,5 metri virs jūras līmeņa.
__________________________________________________________________
Gaiziņa vārds esot cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika
pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad ne vēlāk kā trešajā dienā
gaidāmi nokrišņi.
Ap Gaiziņkalnu plešas dabas parks “Gaiziņkalns” (2026 ha, dibināts 1957. gadā). Teritorija
veidota, lai aizsargātu raksturīgo Vidzemes augstienes ainavu pauguraino reljefu un ezerus,
to dabas un kultūras vērtības. Tā tiek definēta kā izcili ainaviska teritorija ar raksturīgo
Vidzemes augstienes ainavu. Dabas parks ir iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo dabas
teritoriju tīklā “Natura 2000”.
__________________________________________________________________
Šeit būt jau ir pavisam zīmīgi un, lai arī uzskriets, šeit būts gana reižu, ar velo esmu pirmoreiz. Un šķietami šis zīmīgums ir mani mazliet nogurdinājis, tāpēc paņemu ilgi gaidītu “jaudas dusu”.
No jauna cēlies tagad ar svaigu dvašu esmu gatavs iet tālāk(tas ir – braukt). Nomainu zeķes, pārliecinos, ka neko neesmu atstājis un mazliet vēl pasapņoju skatoties no pašas virsotnes uz šiem pakalniem, ezeriem, kas liek sev uzteikt, “cik labi būt mājās”.
Brauciens lejā mazliet drošāks un uz mirkli tieku ievests kārtīgā meža valstībā, kur gaiss piesūcināts zaļu sūnu, mālainu zemju un skuju smaržām. Šarma pārņemtība gan nav ilga, un drīz esmu uz plašākiem ceļiem. Aizmucis no pāris neapmierinātiem suņiem, lēnām virzos Jēkabpils virzienā. Tur gluži vai atriebjoties, uzēdu karstu suni un papildinu savus krājumus, šķērsoju Daugavu un metu acis Lietuvas virzienā. Caur kalniem, lejām un pat gana daudz līdzenumiem jau pietuvojos kaimiņiem. Debesis gan lēnām sākt apmākties un vējš ir sācis durt mazliet asāk. Tomēr esmu visam gatavs un saulrietam sākoties uzvelku visas nepieciešamās kārtas, jūtos neapstādināms. Lieki piebilst, ka pēdējos 100km braucot jau esmu ievērojis, ka mana kasete griežas galīgi šķībi, kas neļauj tik brīvi un jaudīgi nesties uz priekšu, kā gribētos. Lietuvā škietami bembju epidēmija ir mazliet izteiktāka un uz katra otrā kalna kāds man nesas pretī, bet gatavs esmu laicīgi, jo dzirdēt var vismaz trīs kalnus tālāk. Saulriets arī man trāpījies varen skaists, kur intesīva sarkanā krāsa laužas starp koku galotnēm un guļas pār šīm pauguru rindām kā viļņi, kas lēnām sāk atkal mani ieaijāt. Ieaijā arī šīs augšas un lejas, līdz lielai zīmei “Viļņa”. Pirms tās gan kārtīgi jāpaēd un jāpasildās, izdzerot tasi karstās šokolādes. Šeit jau varētu teikt, finiša taisne! (cik gan naivi)
Tagad jau iestājusies pilnīga tumsa un jāatzīst ka negulētas divas diennaktis liek par sevi manīt. Šī nakts arī izpaliek bez zvaigžņu vērošanas, padarot šo ceļu divtik vienmuļu, par laimi satiksme uz ceļa tik pat kā neeksistē un varu braukt pa vidu kā kungs. Šo nakts braucienu par braucienu grūti nosaukt, jo neskaitot kaseti, kas brīžiem liekas leca no paša riteņa nost, nogurums, kas lika piestāt uz katra otrā kalna pievērt acis, vidējo ātrumu šķietami samazināju uz pusi. Bet tā nu es mocījos, līdz nonācu pie pašas Viļņas – uz bāņa, kur pirmie saules stari mani mazliet pamodināja. Viļņā gan arī nācās uzņemt papildus karstās šokolādes devu, kur iespējams mana noguruma dēļ pārdevējs nemaz nesaprata, ka ar viņu runāju latviski un turpināja ar mani pļāpāt lietuviski.
Gaismai un mašīnām parādoties lidoju cauri Viļņas biznesa centram un ar atkal cēlušos jaudu turēju šoferiem līdz, taisnā ceļā uz Minsku?! Vairāk vai mazāk taisnā ceļā caur kārtējiem kalniem un lejām nonācu līdz pašai Baltkrievijas robežai(redzēju jau zīmi ar ģērboni un braucu gar fūru rindām), kur gan pagriezos. Pēdējā virsotne nu jau aiz paša stūra. Sākumā gan brauciens gar ļoti labi saglabājušos Medininku pili, un tad tikai augstāk un augstāk, līdz zīme jau liecina par pēdējiem kilometriem. Sākumā gandrīz apmānīts uzbraucu Jozupīnes kalnā caur kuru jābrauc tālāk gar kāda zemnieka sētu uz finišu – Aukštojs.
(Vismazāk retinātais gaiss)
Aukštojs (Aukštàsis kálnas) 05.04.2025 07:59
292,7 metri virs jūras līmeņa.
__________________________________________________________________
Aukštojs pastāvēja jau pirms pasaules radīšanas, kad viss vēl grima miglā. Uzskata,
ka tas lidinājies baloža veidolā un sadalījis pasaules daļas. Pašķīris miglu, tas pavēra
taku, pa kuru iedams, nospļāvās pa kreisi. Tur uz ūdens parādījās cilvēkveidīga būtne.
Dievs lika būtnei ienirt jūrā un atnest zemes sēklas. Trešo reizi ienirstot, cilvēks
atnesa pilnu muti un pilnas ausis ar sēklām. Aukštojs viņu sarāja par alkatību, iesēja
sēklas un sāka vērot iesētās zemes augšanu.
__________________________________________________________________
Šeit nometies uz zemes tukšoju savus pēdējos krājumus, neņemot vērā, ka vēl 60km līdz Viļņai jābrauc, paraustu plecus un atkal varu sev teikt: “Kāpēc gan ne?”.
Atpakaļ braucu pa veco Viļņas ceļu, kurš ieskauts varen garu priežu galiem un vēl pirms dodos uz pilsētu iebraucu sētā, kur bija plānots pārnakšņot(biju plānojis sasniegt visas virsotnes krietni agrāk). Šeit iepazinos ar jauku lietuviešu ģimenīti, kas pacienāja ar tēju, paštaisītu sieru un maizi. Tiku iepazīstināts arī ar franču maiznieku, kas netālu, pa ceļam uz Viļņu, cepot maizi, kur arī tiku ielūgts uz pusdienām, no kā protams neatteicos. Šis francūzis tradicionāli celtā mājā ar malkas krāsni cep tradicionālu franču un leišu maizi, tiku pie mazas ekskurijas pa šo ceptuvi un turziņas pašceptu cepumu. Pusdienas pievārējis gan sapratu, ka jādodas tālāk, jo acis jau krita ciet un vēl neesmu nonācis līdz Viļņai. No sirds pateicies, devos braukt pēdējos kilometrus, kas galīgi nenāca viegli, bet par spīti noguruma ārprātam nonācu līdz Viļnas oranžo jumtu rindām. Piebraucu pie savu naktsmāju durvīm, un tagad gan saku – finišs.
Šis brauciens pilns mācību, lai gan sev pierādīju, ka varu arī izturēt divas naktis bez gulēšanas, to atkārtot izvairīšos, kāju svaigums šādos braucienos ir iespējams pat mazāk svarīgs par iepriekšējās nedēļas pilnvērtīgu miega režīmu un kas man diemžēl nebija ierindā. Atbildi uz jautājumu: “Kāpēc gan ne?”, man gan neizdevās atrast, bet tā iespējams ir šī jautājuma visa jēga, dažreiz ir lietas, ko ir vēlme paveikt bez īsta pamatojuma, un tas tā īsti nemaz neatņem šim notikumam / sasniegumam jēgu. Lai vai kā es tagad varu teikt, ka esmu uzbraucis visās Baltijas virsotnēs. Cik daudz tas ko nozīmē zinu tikai es pats, varbūt kādreiz to spēšu izteikt, bet laikam vēl ne 26 gados, vēl par jaunu, visa dzīve vēl priekšā. Šis ir tikai sākums!
Tiekās takās!
Šim braucienam arī izveidoju īsu atskata video, ko iespējams apskatīt manā instagram.
/inst
Vents lēcienā 