Kaut kas iekšā ķnudina, jau ilgi un ar gadiem tik ar lielāku dūšu. No filozofēšanas, no sapņiem un pārāk gariem vakariem skatoties filmas par ceļotājiem, kas šķērso jūras un kā noburti skrien pēc pasaules malas, līdz tik pat vēliem vakariem skatoties video, kur šķietami ‘parasti’ ļaudis ar saviem velo vai botēm vien šķērso neaptveramus gabalus. Kaut kas mani vienmēr ir aizrāvis domās par lielu distanču pievarēšanu lēnā veidā. Šodien, kad varam nokļūt otrā pasaules pusē nepilnas dienas laikā, vairs neviena distance nav par lielu, kaut kas īpašs piemīt sajūtai, ka tev ir iespēja redzēt ainavas izmaiņas: “lēni”. Un, kad esi dramatiski nomainījis savu ainavu “lēni”, rodas sajūta par to kur esi un no kurienes nāc, tas sit sirdī ar daudz jaudīgāku dunku kā izkāpjot no lidmašīnas. Bet labi, filozofēt vēl paspēsim.
Kopš absolvēšanas un tā teikt stabilas/stabilākas dzīves uzsākšanas kaut kas iekšā ņurdēja. To centos veldzēt caur dažādiem garākiem, īsākiem, trakākiem un pieņemamākiem piedzīvojumiem. Reizē centos rakstīt, lasīt un ko jaunu apgūt, bet šī ņurdoņa nerimst. Tā gadrīz gadu kopš mirkļa, kad šo rakstu, nonācu pie lēmuma, ka vēlos turpināt studijas, bet kādā jaunā vietā, kur būtu mazliet bail, būtu ko redzēt un just ko jaunu, un reizē vēlējos tur aizbraukt ar velosipēdu, tā, lai jau pa ceļam ir mazliet bail, ir ko redzēt un just ko jaunu. Process nebija viegls, nedz izvēlēties maršrutu un galamērķi, nedz saprast, ka tās tomēr būs atvadas no mājām, no tiem, kas padara mājas par mājām, bet pieņēmis domu vairs nevarēju no tās atteikties.
Tā it kā laicīgi gatavojoties, sākotnējiem plāniem tomēr bija no nedaudz uz ļoti jāpamainās un beigās viss notika ļoti strauji. Nedēļas laikā sapratu, kāds tad īsti būs maršruts, sagatavoju mantas, kas vajadzīgas jaunajai dzīvei, centos izvākt visu citu no vecajām mājām, noslēgt padarīto darba vietā, pienācīgi atvadīties no draugiem, saprast ko ņemšu līdzi, to savākt. Kas izvērtās tajā, ka savu brauciena somu vācu pēdējas 3 stundās no izbraukšanas mirkļa un tam visam pa virsu, saņēmu ziņu, ka man jāmaina mani studiju plāni, kas tad maina visu manu pēc-ceļojuma dzīvi.
Apskāvieni; sentimenta pēc aizbraucu vēl atvadīties no jūras skatiem, kas tik ilgi bijuši tik tuvi un mājīgi, un tagad uz laiku būs vien atgādinājums par to cik tālu esmu prom. Tālāk tik bieži skrietās un mītās Ventspils taciņas un ceļš uz Kuldīgu. Ceļš tiek pavadīts ar stārķiem, tumšiem mākoņiem, kādai lietus pilei un domām par to, kas tik būs. Tikai tagad sajutu to, cik smagu nastu esmu uzlicis manam kompanjonam (diemžēl nenosvēru, bet jutos kā ar moci braucot) un sev pašam. Ak šie priežu meži, pļavas un Venta. Kuldīgas vecpilsēta, kāds kārums no Ventas rumbas pētot saulrietu, un likos uz auss, šoreiz vēl palagos.
Pirmais vakars 60km
Ceļos agri, bet vējš un lietus ir cēlies vēl agrāk, tas liek tā lēnām gar drēgniem Kuldīgas logiem doties uz priekšu Saldus virzienā. Pa kādam mazam kalniņam, labības laukam, dubļu vannām un ganāmpulkam, līdz suņu padzīts tomēr uzdevos uz lielā ceļa. Vēja un lietus sapurināts ņemu pauzi kādā Saldus pieturā un sapņoju par to kur esmu un kur plānoju būt. Tālāk biezos mežos vilkos caur vēl lielākām dubļu vannām, līdz tomēr Latvijas grants ceļi nolēma atvadīties ar godu un ļāva braukt caur Zvārdes mežu staltu egļu rindām bez bailēm un pārlieku lielas kratīšanās.
Maza pietura pie Rubas baznīcas un jau esmu Lietuvas pusē. Šeit staltu koku vietā stalti rudzi un kvieši gozās, kas ļauj vietējiem vējiem labāk ieskrieties un manu morāli izteiktāk gremdēt. Bet nevaru noliegt, ka šie skati mani tāpat aizkustina un kārtējo reizi Ventu šķērsojis uztveru šo aso vēju nu jau kā biedru. Stāvi sliežu tilti un kāds kārums no vietējās Maximas, bet sākoties saulei iet uz rietu, vēl pēdējo reizi šķērsoju Ventu, kur tā jau tikpat kā aizaugusi un sīciņa. Lietus pieaug un jau tumsa, karstā šokolāde no automāta, lai sasildītos, un pilnīgā tumsā sasniedzu savu naktsmītni, kur mani glābj terases jumtiņš zem kā varu paslēpties, pavakariņot un pat izkarināt drēbes (cik gan jēga no tā).
Pirmā pilnā diena 203km
Pelēks rīts, bet mierpilnais ezers to padara mazliet maģisku, kārtīgas brokastis un esmu zirgā. Smilšainas meža takas mani dzenā augšā un lejā, līdz iznirstu uz ceļa kur satiekos ar pirmajiem lietus mākoņiem. Tālāk jau izteikti jūtamas augšas un lejas, sākumā pie sevis smejos, ka ir iespaidīgi, bet ne gluži Ērgļi, bet pēc staltā Lyduvenai tilta apskates ēdu šos vārdus. Šajos lēnajos kāpienos arī vēroju vietējos lietus mākoņus, kuri draudīgi ap mani grozās un sekundi sekundē tik paspēju iemukt ciema pieturā, kur zem jumta varēju baudīt pusdienas kamēr mākoņi laida vaļu. Uz priekšu kalni piebremzēja, vai arī es pieradu un tik pāris “trīs piļu” biedēts tik minu, līdz kāda ciema ļaužu vadīts notriecos no ielejas malas līdz Nemunas krastiem. Lēnām minu pa grants celiņiem, gludiem velo ceļiem, gar šikām piepilsētas mājām, Kauņas pils torņiem, līdz esmu Divriteņu ielas kalna galiņā. Šis bija labs posms, jau brauciena laikā sajutu, ka te vēl ir ko redzēt gana daudz, un pie sevis nospriedu, kad atgriezīšos mājās – būs jāieplāno vēl kāds velo brauciens uz Kauņu.
Otrā pilnā diena 164km
Kauņā cienājos ar Žalgira Kombuču un citiem vietējiem labumiem, nākamajā rītā vēl trīs reiz izbraukāju vecpilsētu, izpētīju modernos muzejus, arēnu un apbraucu ap grezno katedrāli. Tālāk gan autobuss uz Varšavu. Izlēmu izlaist 300km posmu caur purviem un bīstamām robežām, kādu citu dienu savienošu šo braucienu ar velo sliedēm.
Varšavas debeskrāpjus un iespaidīgo centru satieku jau pilnīgā tumsā, bet par pārsteigumu velo infrastruktūra ir cieņā un ātri iekļaujos starp citu velosipēdistu rindām, kuru gaismiņu pavadīts izbraucu no centra līdz savrupmāju rajona galam, kur tad arī tieku uzņemts un liekos uz auss.
Vai tā būtu mana nezināšana, bet biju patiesi pārsteigts gan par Varšavas centra iespaidīgumu, gan to cik tiešām pilnas bija šīs nakts ielas ar velobraucējiem, nāksies kādu dienu atbraukt un apskatīt Varšavu arī dienas gaismā.
Pirmā nakts Polijā 30km
Esmu piecēlies kopā ar pāris lietus lāsēm un ļoti pelēku debessjumu. Polija- vairs ne gluži kaimiņi, jau izteiktāk var sajust to, ka vairs nevaru tik viegli tikt atpakaļ mājās, padoties ja paliek grūti. Tas biedē, bet reizē rada brīvību.
Sāku vien mīties. Vēl mazliet vietējā Mārupe, sliedes, industrija, līdz iebraucu pļavā, kur niedres man pāri slejas. Kad atkal tieku redzēt horizontu, esmu iebraucis augļu dārzu plantācijās. Te āboli, te ķirši, te plūmes un te bumbieri rindu rindām. Šīs rindas nebeidzas, te asfalta ceļi caur tām iet, te grants, marķēts velo celiņš, kur gan tikai traktoru, kas ved jaunos strādniekus uz zemeņu dobēm, satieku. Augšas un lejas, meži un pļavas, bet augļu dārzu plantācijas mani nepamet. Tā līdz pusdienām braucu gar šiem aizliegtajiem augļiem (cik nu aizliegti, vairāk negatavi, pārbaudīju), kur tad beidzot, ko vairāk par gumijas lācīšiem, ieliku vēderā. Tālāk gan turpinājās biezi meži un pat caur tiem uzmeties pretvējš, un nebeidzamā cīņa atkal turpinās. Tālāk grants takas, vis-visādās nokrāsās, bet pagaidām vēl smaržo līdzīgi. Un nezinu kāpēc par pārsteigumu man, bet manas meža taciņas izrādās bija izteikti populāras sēņotāju un ogotāju vietas, tantes gan tikpat pārsteigtas man pretī skatījās un ar labumiem neizskatījās gatavas dalīties. Launags pie drupām pēc kā tālāk biežāk saskaros ar smilšu kalniem, kas atkal augšā un lejā, lēnām izjūtu arī augstāk ceļošo horizontu. Kad kārtējo smilšu kalnu pievarējis skatos sev apkārt, klinšu smailes protams nav, bet jūtu, ka šie pauguri tālumā nav gluži Gaiziņš. Aiz smilšu kalniem un manis iebrauktām sliedēm, arī lēnām noriet saule, un ar pēdējiem gaismas stariem atrodu kādu meža nostūrīti, kur būvēt savas naktsmītnes, vēl siltas vakariņas un ceru mana krākšana aizbiedēs visus nelūgtos viesus.
Trešā pilnā diena 185km
Ļoti dzestrs rīts, un labi iestiprinājies esmu gatavs doties tālāk. Tālāk grants ceļos, vēsā meža gaisu vilkt plaušās, kā papildus dzinuli. Atkal smiltis, plaši lauki un horizonts vēl manāmāk augšup cēlies. Vēl meži, grants un svaigas bulciņas, līdz uzbraucu uz pavisam tūristīgas taciņas, kur tie paši meži, bet gar malām parādās jau kārtīgi klinšu atsegumi, vēl ne pārāk augsti, bet klints tāpat. Šauras taciņas, poļu ciemi un pusdienas. Milzīgs paldies visām pieturām ar jumtiņiem, kas kalpoja par sargiem no saules un vēja, lika justies kā smalka restorāna terasē. Tālāk atkal mīļā grants, ar ļoti ciešamu trepi un lēnām iepeldu atpakaļ civilizācijā, kur tāpat no neceļiem gan neizmukt, asfalta ceļa vietā šķērsoju kādu aizmirstu karjeru pa diagonāli, un, kad jau gribu sākt svinēt pievarēto dienu, saprotu, ka kartē esmu pārskatījies un šī diena neplānojas būt tik īsa kā plānots, ATKAL. Saldējums vecpilsētā šoreiz izpaliek un ar pilnu jaudu dodos atpakaļ mežā, pa diagonāli, šoreiz gan asfaltētu, Čehijas robežas virzienā.
Tagad rakstot liekas viss noritēja tik raiti, bet uz riteņiem likās kā mokas, tiklīdz ar saulrietu šķērsoju robežu, atpazīstot to pēc interneta pazušanas, un ieņemu ceļu gar Olzas upi, tālāk kārtējie kukurūzas lauki un saule jau atvadījusies, kad pievienojos Ostrovicas upei uz Ostrovas centra pusi. Un, protams, kad pacietības mērs man sasniegts, veloceliņam pāri ir pārliktas barjeras, aiz kurām notiek mašīnu festivāls, ironiski. Šis manu dienas pēdējo kilometru padara par pieciem, tomēr šodien guļu tīros palagos un aiz stūra vēl tieku pie kebaba kuģa izmērā, kas mani ieaijā, un viss ir labi. Rīt jau kalni.
Ceturtā pilnā diena 220km
Rīts bez gaiļiem, mazliet skumīgi, bet bulciņa un labs velo celiņš manu omu uzlabo. Nebija gan ilgi jāgaida un līdzenais velo celiņš ir pārtapis kārtējā grants un mežtakas piedzīvojumā. Kad izlīdu no kārtējiem džungļiem, biju nonācis uz ceļa, kur pavērās patiesi plaša ainava, vēl ne Alpi, bet šie ripojošie kalni lika apzināties, cik tālu esmu nonācis, vietējie kamieļi protams arī palīdzēja.
Gribējās svinēt, esmu sasniedzis ainavu, kas tiešām nekur mājās nav atrodama, ar šodienu sākas arī saulainas dienas un tumšus mākoņus tā īsti sastapšu tik Alpos. Kalna ciemā zagts ābols garšo trīs reiz labāk, it īpaši kad seko nobrauciens lejā. Te arī sākās nu tiešām patiesas augšas un lejas, diemžēl Ērgļi vairs nestāv klāt, nedz nobraucienos, nedz sviedros, kas jālej lai tiktu virsotnēs. Bet kas par skatiem, un saulīte ar, kā būtu sarunājis. Saulīte gan savienojumā ar šiem kalniem lika pamatīgi iesvīst, un saulei esot visaugstākajā punktā, es kāpu vienā no dienas augstākajām virsotnēm, kas nu tiešām bija smagi. Stāvums, nesaprotami ceļi, uz brīdi pat gonkoju ar džipu, kuru nācās atstāt dubļos, kamēr pats ložņāju nātru laukos. Toties virsotnē pavērās maģisks skats, slapjā mugura likās tā vērta. Nav augstākie kalni, kas pievarēti, bet šajā mirklī viss likās tik patiess, tā vērts un pelnīts.
Nobrauciens lejā gan kutināja nervus un deldēja bremzes, sāku gatavot tās Alpiem, it īpaši, jo šo varētu saukt vairāk par peldēšanu pār grants šķembām kā braukšanu, bet varbūt to saka manas bailes un pārliekā piesardzība. Tālāk kārtīgas pusdienas, glītas vecpilsētas, glauni veloceliņi, protams grants un nākamās virsotnes. Šoreiz mazliet vienkāršāk – uz virsotni veda smuks asfalta celiņš, mazāk nātru un dunduru, bet vairāk džipu ar kuriem jādala ceļš. Viegli gan tāpat nebija, un vēl sliktāk, kad pēc kārtējās grants peldēšanas lejā sapratu, ka nekas vēl nav galā un īstā virsotne, kas jāpievar vēl tikai priekšā. Mocības, mocības, mocības.
Sviedri līst.
Saules stari kā irši sīc.
Vējš vēl pretī, visam par spīti.
Gumija, smilts, kāds akmeņa gabals.
Nopūta, ūdens, cukurs.
Sviedri!
Spīts!
Sviedri!
Spīts!
Virsotne?!
Un tagad no jauna.
Nobrauciens, bet tagad jūtos kā profiņš, un tālāk jau līdzenumi, lielāki un mazāki Čehijas ciemi un pilsētas. Pēdējos kilometros mani pavada skaists veloceliņš gar Batuv kanālu līdz pat manai miera ostai, kur pat ir veikals, kas nav ciet. Saldējums un tušonku uzpildījums. Diena izdevusies uz visiem 100.
Piektā pilnā diena 142km
Dienu iesāku apņēmības pilns, saule spīd un vējš mugurā, lustīgus meldiņus dungodams aizvadīju pirmos kilometrus. Bet ilgi dungot nesanāca, jo maršruts mani ieveda smagos džungļos un arī jaunus nātru laukus nācās izmīdīt. Pagaidām krenķi gan nemetu, jo no biezokņa izrāpies nonācu pie skaista ezera, kur atspīdēja kalni un vietējās villas, gluds grants celiņš gar jau pļautiem labību laukiem aizveda gana drīz pie nākamā veloceliņa gar kanālu. Bet ilgs šis prieks nav un esmu uz vēl nebraukātākām takām, kas mani aizved līdz grāvim, kam pārbaukt gluži nesanāktu, un kad jau esmu gatavs brist, saprotu, ka tieši pakāpienā pirms ūdens ir kameņu pūznis, tik ātri cik biju gatavs līst ūdenī, lecu atpakaļ. Atpakaļ griezties jau grūti un atliek vien mīt gar nu pilnīgi nestaigātu kanāla krastu (sliktāko pat nevarēju nofilmēt). Šeit gan sāku bārties ar savu maršrutu un, lai arī cik īsa diena šodien plānota, šādai stumšanai laikam nebiju gatavs. Kad tiku atpakaļ uz ceļa, nācās zāles vilkt un ķeksēt ārā no visiem ritošajiem mehānismiem. Saguru.
Tālāk gan cītīgāk maršrutā skatījos uz priekšu un centos tomēr turēties pie gludākiem un brauktākiem ceļiem. Atkal kanālu malas, siena rituļi, tās pašas meža takas un pirmie vīnogulāju lauki. Tas bija kā viens no brauciena mērķiem, ko nu varu izsvītrot no saraksta. Spilgtākās krāsās ģērbti ciemi, ļoti klusi gan šajā pirmdienas dienā, meža takas un lauki, kas deva jau cita līmeņa plašumu, tā nepamanot biju šķērsojis robežu ar Austriju. Kad sāku gan piedomāt – ir jūtama ainavas maiņa, liekas esmu nonācis siltākās zemēs, šie vīnogulāju lauki un ciemi ar baznīcas torņiem, skrienošie pauguri un debess, kurā neviena mākoņa.
Šie ciemi vēl klusāki savos kalna galiņos duss, plašu jo plašu lauku malās, tik tālumā var redzēt kādus kalnus, elektro-stabus un vēja ģenerātorus. Sāku iepazīt infrastruktūru, kas ir publiskie ūdenskrāni/slāpju veldzētāji un pētīju vietējās industrijas pērles. Tālāk vēl plašāki lauki, bet pa ceļam tik traktori un vilciena sliedes. Vietējie ciemi gan no malas ļoti šiki, bet pārāk klusi, mauriņi noslīpēti un mājas kā tikko krāsotas. Tam visam pa vidu protams kalni un lejas, pagaidām vēl tā teikt “māju” līmenī. Enerģijas vārdā lasīju vietējās plūmes un ābolus, kas ceļa malās bija pārsteidzoši bieži. Un satiekot zīmi uz Vīni jau gribējas atslābt, bet vēl gabaliņš priekšā. Bet nu par šo gabaliņu sūdzēties nevaru, mani pavada glauns velo celiņš un gana drīz jau redzu Vīnes torņus. Vēl kādu gabalu skrienos ar džekiem likrās un esmu sasniedzis pilsētas robežas. Turpinot savu ceļu pa veloceliņu, ne mirkli nenobraucu no tā. Pat ceļoties pāri Donavas (Danubes) upei braucu pa velo tiltu, kas ir gandrīz šosejas platumā, velosipēdistu te rindu rindām. Tālāk gar kanālu, kur gar grafiti apzīmētām sienām un spiciem bāriem, skrienos ar vīriem uzvalkos, pensionāriem uz elektro riteņiem un sportistiem. Vēl gan papildus līkums līdz pašam pilsētas centram. Līdz centram neticis jau esmu mazliet Vīnes skaistuma pārņemts, apbrīnoju tās anarhiskos stūrīšus, māju greznību, vietējos mākslas darbus un tramvajus (shoutouts publiskajam transportam). Tiešām nākas apbrīnot katru stūri, bet nu esmu dienas galā, iespēja nolikt mantas, duša, un skrienu pēc Schnitzel’es.
Sestā pilnā diena 177km
Ahh, Vīne. Lai arī bija jābūt atpūtas dienai, es nevarēju neskriet un nepētīt. Nezinu vai tas bija nogurums, bet šeit staigājot jutos mazliet eiforiski, katrs stūris likās elpu aizraujošs, greznās senās celtnes, karaliskie parki, Donavas upe, veloceliņi, mākslinieciskie rajoni un tomātu pilnās siltumnīcas jaunceltnēs. Sajutos jau ko lielu pieveicis, no savas Ventspils aizbraukt līdz Vīnei, uz vietu par kuru sacerētas kaudzēm dziesmas, un esot tur es pat saprotu kāpēc. Nekāda atpūta beigās nesanāca, biju nostaigājis ap 50km, sasapņojies un iespējams labāko pilsētas šniceli apēdis, jutos gatavs doties tālāk.
Rīts, diemžēl bez gaiļiem, kārtīgas brokastis un esmu zirgā. Līdz ar vietējiem pa velo maģistrālēm taisnā ceļā dodos Donavas upes virzienā. Kur tās plašums atgādināja arī mūsu upes, bet šeit redzama mazliet spēcīgāka jauda, lai arī HES uz katra stūra to mazliet bremzē, straume liek sajust šīs upes varenību. Vēl braucot ārā ķeru skatus ar pilīm tuvām un tālām, kam vietējie sportisti un pensionāri nemaz nepievērš uzmanību. Veloceliņš gan šiks no ciema uz ciemu ved, un satiksme arī nopietna, tālāk no pašas pilsētas gan vairāk tūristu bariņi lejā no kalna lēnām minās, pret straumi brauc tik retais, un protams es. Ilgi gan šajā burzmā neesmu un dodos atpakaļ iekšzemē, kur mani sagaida tikpat labi veloceliņi, labību lauki un šie spilgtie ciemi. Tad sliedes, vairāk lauki, greznas baznīcas. Kalni un lejas, un atkal kalni, saule jau augstu un izpalikusī atpūta Vīnē ir jūtama. Šeit arī pirmo reizi parādās intesīvākas sāpes, labā kāja dur kā no pārslodzes un pieveikt kalnus paliek jau pavisam grūti. Esmu atpakaļ mežā, pārlieku saknaiņās takās un tā kalna galā. Pārguris.
Tālāk nobrauciens lejā, sākumā pa grants taku, tad pa ceļu, un tas turpinās, un turpinās, ātrums tik pieaug, augstas priedes, aiza, ciems un paveras plaša ieleja, nobrauciens turpinās, turu tik bremzes, vēl un vēl, un vēl, kad sāku rēķināt, cik tad augstu iepriekš biju – paveras skats uz ūdeni. Krustojums un atkal esmu pie Donavas, bet šeit nav plašu līdzenumu, šeit tā plūst caur augstām klinšu sienām, sienām uz kurām pats tikko biju. Neaizmirstams skats. Šeit arī baudu pusdienas, nevēlos pamest šo vietu, pirmo reizi man priekšā ir tik izteikti un stalti kalni un šis ir tikai sākums. Bet vēl ne tik ātri, tālāk vēl gabaliņš gar Donavu. Apbrīnoju Melk katedrāli un gonkoju ar vietējām elektro velo onkām. Vēl mazliet, saldējums un finišs. Vakara pelde un kuģu vērošana no krasta.
Septītā pilnā diena 131km
Šoreiz atkal ar gaiļiem ceļos, debesīs neviena mākoņa, kārtīgas brokastis un aidā. Vienīgi pagaidām vēl nebiju līdz galam sapratis savas kājas sāpes sakni, kas, šobrīd atskatoties, liekas tik muļķīgi, ahh, bet ko nu tagad. Viss mierīgi un pirmos kilometrus varu kā kungs braukt pa plašo veloceliņu gar Donavas upi un laukiem, kas uzarti tās lokos. Lepni ciemi abos krastos un milzīgi HES’i kalpo par tiltiem. Piļu torņi, brangi tilti un šis šķietami nedabīgi zilais ūdens man blakus, gaisā var just tā jaudu. Ahh, kas par klinšu krastiem. Liekas esmu kādā pasaku stāstā vai esmu kā dārgumu mednieks, īsāk sakot šajā greznībā, ko saucu par kalniem, jutos kā svešais, likās nevar būt, ne jau es, ne jau es varu atļauties te tā vienkārši būt un tik viegli raudzīties šajos skatos.
Tuvojoties Lincas (Linz) pilsētai, Austrijas metalurģijas centram, apbrīnoju šo industriju un ostas, kas ne jūras krastā, bet gan upes, ne gluži kuras katras upes, bet tāpat upes, kas šķiet neierasti, ko tādu redzēt sauszemes dziļumos. Tuvojoties pilsētai arī sāku spēlēt ķērenes ar vīriem uz glauniem šosejas velo un ar pieguļošām likrām, nezinu kāpēc man ar somām un sāpošu kāju bija jāskrienas, diez vai mana kāja to spēja novērtēt, bet vidējo ātrumu es pacēlu, itālis ar ko gonkoju, novēlēja man labu ceļa vēju uz atvadām. Tā ar jaudu es iebraucu šajā industrālajā pērlē un ieskrējos līdz pat vecpilsētas centram. Baudīju arhitektūru un vietējā parkā pusdienas.
Tālāk mazliet pamaldījos cenšoties nonākt uz nākamo velo celiņu, kurš ir vairs ne tik plats un jau kārtīgi ieskauts visdažādāko koku alejās. Šeit arī uz brīdi skrējos ar slaidākiem velo braucējiem un tiku arī mazliet papļāpāt. Tālāk vēl plaši lauki, alejas, grants un asfalts, viss tik uz riņķi. Šodien jau pārāk ilgi biju izmucis no kalniem un lejām, un, kad tie sākās, tad tik drīz vairs arī nebeidzās. Asfalts, grants, plaši lauki, līdz pēc kāda kāpiena iebraucu mežmalē un attapos šķietami maģiskā ielejā, kur zāle likās zaļāka, biezās egļu rindas kā mūris un pļava tikko pļauta ar aizmirstu koka mājiņu stūrītī, uz mirkli jutos kā apburts. Pārāk spilgti vēl tagad atceros šo mirkli, kaut kas maģisks bija šajā vienkāršībā.
Saule jau laižas zemāk, kalni liekās jau gana, bet to spēle ar mani vēl nav galā. Ciems pēc ciema mani uzved kalnā un tikpat ātri nodzen nost. Redzu jau augstākus kalnus tālumā, jau paliek tumšs. Kalni vēl nebeidzas, un tam visam pa virsu visi kempingi pilni, Austrijas sodus nevaru atļauties, tāpēc necenšos riskēt, braucu uz priekšu. Apbrīnoju kalna ezeru tumsā un pavisam šauru taciņu vadīts izmisīgi meklēju kādu mīkstu placīti. Nekā.
Jau gatavs padoties, kad pamanu kādu pāri ceļam jumts telti uz auto kādā pļavas parkingā un aprunājies saprotu, ka vajadzētu būt, ka tas atļauts. Tad nu beidzot!
Savu telti uzcēlis tieku uzaicināts papļāpāt, dalāmies piedzīvojumu stāstos un vīnā. Garā diena un nakts noslēdzas uz robežas ar Alpiem. Rīt liela diena!
Astotā pilnā diena 222km
Gara nakts, bet gaiļi to nezin. Salieku telti un sāku dienu ar peldi vietējā ezerā ar skatiem uz kalniem, traki skaisti. Tālāk vēl šaurākas taciņas un gāžu taisnā virzienā uz Zalcburgu (Salzburgu). Protams esmu trāpījis svētās Marijas dienā, kad mazie veikaliņi ciet un mani pārtikas krājumi tieši arī izkausēti. Google maps gan atrod beķereju Zalcburgas centrā, tas der, un spiežu cik ātri vien var tās virzienā. Ātrumu gan baigi neuzņemu, tie paši kalni mani bremzē, šoreiz to skati. Šie skati vienkārši mani gāž gar zemi, un tas ir tikai sākums. Gana drīz arī tieku līdz pašai Zalcburgai un ilgi kārotajām bulciņām. Bulciņas ar šādu skatu, kas par dzīvi man ir trāpījusies.
Vēl mazliet greznās vecpilsētas apskats un nu jau taisnā ceļā kalnos, burtiski, klints uz mani blenž takas galā. To saniedzis gan vēl nekuļos pāri, tik no sāna pētu. Saule jau kārtīgi sāk sildīt un, atjaunojis ūdens krājumus vietējā ciemā, tieku arī baudīt kādu vietējo orķestri ar kalnu skatu, kas jau kņudina kā kājas, tā sirds stīgas. Esmu nonācis tur, par ko jau tik sen esmu sapņojis, tagad sākas, tagad tik uz augšu. Uz kuru pusi skaties – tur dižas klints virsotnes slejas, greznība, esmu bez elpas. Ielejas ciematiņi, kur satieku līdzīgus trakos un tik uz priekšu, galva nezin uz kuru pusi griezties. Pusdienas un tālāk zaļāki lauki un to ieskaujošie kalni, kalnu grēdas, bet ar pļautu zāli, un cik redzēju tad onkas ar izkapti ne mašīnītēm tās pļauj. Apbrīnojami!
Bet es vēl uz augšu, tik augstu, ka jau paliek bail skatīties pa malām. Par nogurumu nerunājot.
Tuneļi, vēl zaļāki lauki un slēpošanas ciemati. Apbrīnoju šo seno slēpošanas villu un viesnīcu arhitektūru, ar visu to, ka sāk jau trūkt elpas. Pēdējais kāpiens tik garš, un atzīšu brīžiem mokošs. Tik min un min, bet uz priekšu neiet, vēl uz priekšu un vēl. Līdz beidzot esmu sasniedzis vilciena pieturu kalna galā. Labā kāja saka, ka šodien gana un kur vēl labāk finišēt kā virsotnē.
Devītā pilnā diena 140km
Satieku vietējo velobraucēju un nopļāpāju visu ceļu. Atvadāmies un dodos meklēt naktsmītnes. Un lai arī man ir piesolīts, ka vieta atradīsies viegli, nekā. No viena kempinga uz otru, viesnīca tāda un šitāda, bet viss pilns, citas gaida ziemas sezonu. Padodos.
Padevies gāju ko apēst vietējā ēstuvē un sanāca uzsākt sarunu ar bārmeni, kurš pavisam vienkārši piekrita izmitināt, ciema pašā centrā īpašnieka sētā, dzīve izdodas.
Ceļos, laikam ar gaiļiem, vai arī tomēr mazliet jau jaucu. Laicīgi cenšos uzpildīt pārtikas krājumus un doties, jo varen tumšs mākonis lēnām veļas no tikko pārvarētā kalna puses. Par laimi pirmie kilometri ir nobrauciens lejā, gluži kā filmās, čūskas līkločus ņemot, jutos kā Pogača.Tik gan atzīstu, ātrumos virs 50 km/h, vairs pārāk ērti nejutos un arī uz šī glaunā asfalta nobrauciena nācās pielietot bremzes, diemžēl uzvaras Tour De France kalnu posmos man nespīd. Sasniedzis līdzenumu, kas gan tā pat ir 600m augstumā, biju vecajās labajās takās un nodarbojos ar traktoru ganīšanu. Kalnu ciematiņi strādāja kā velo masas epicentri, kur izbraucot tiem cauri kādu laiku nākas nodarboties ar pensionāru pāru un to elektro-velo dzīšanu (nepārprotiet , kādu dienu būšu tāds pats), kur, braucot augšup, tie lepni uz mani noskatās, dzenoties garām, taisnākos posmos gan mans slaidums ņem virsroku. Tā nu gaņājos skaistajā ielejā, lēnām kāpjot atpakaļ virsotnēs. Mazliet pārdabiski liekas priekšā redzēt varen lielus kalnus, un tad ar laiku tuvāk un tuvāk, līdz tik vienkārši aizdodies tiem garām, liekas mazliet nepareizi. Jau vienu pētot, klanīties gribās, bet to ir rindu rindām, tik spēj skatīties uz priekšu. Un šī abstraktā sajūta, kad esi pa vidu ielejai, it kā ierobežots, uz sāniem grūti mukt, bet reizē tādā plašumā, plašums, ko veido šķietami mazās ielejas, labību lauki un plašie līdzenumi, kas it kā pāriet tālāk uz kāda lēzenāka kalna sāniem, kur kā skudras gotiņas ganās un ciemi liekas mazliet nevietā, no apakšas tos pētot liekas tie šķībi tur turās, katrs vēl pie tam ar savu Pizas torni. Un es visam tam cauri, kā skudra to klātbūtnē, bet reizē ar tādu vieglumu eju garām, it kā kādu fizikas likumu neņemtu vērā.
Turpinot savu bēgšanu no mākoņiem, kas turpina man uz papēžiem mīt, tieku pie vietējā kebaba un beidzot sazvanu kempingu, kas pieņem velo, bet vietas izķer ātri un rezervēt nav iespējams, 50km, 600m kāpieniens un 3 stundas, it kā nekas neiespējams, bet atpūtai laika gan nebūs. (pie Dolomītiem sodi tādi, ka tomēr negribas riskēt). Aidā.
Ļoti paātrināts vecpilsētas apskats un esmu atpakaļ kalnu valstībā, tagad tikai augšup, lejas jau sen aizmirstas. Vietējā upe dod svaigumu piesvīdušajai miesai, bet reizē arī rāda, ka dodos nepareizajā virzienā. Vairāk augšup, vilcieni un šī maģiskā ieleja. Turpinu apbrīnot šo kalnu sānu frizierus, viņu apņēmību un cīņu ar gravitāciju. Bet lēnām kalni kļūst savādāki, mazliet grandiozāki, bet ne kā Vīne ar savu daili un greznību, bet grandiozi kā Roma ar savu vēsturi un varenību. Un ar mazu plāksnīti tieku informēts, esmu Itālijā. Esmu ieripojis Dolomītu valstībā un tam par godu mākoņi savelkas un gāž rinķī ar vēl nejustu brāzmu, pirmie itāļu ciemi un skati uz Dolomītu atsegumiem. Līdz ar pirmajām lietus pilēm esmu galā, 3 stundās gluži neiekļāvos, bet mana telts gana slaida un tieku iekšā. Līdz ar telts uzcelšanu sākas negaiss un lietus gāž kā ar spaiņiem. Es pa to laiku slēpjos siltā dušā un vēlāk restorānā, kur ar saviem “Black Sabath” šortiem gan neiederos (smukās bikses trāpīja salīt), bet tas man netraucēja baudīt Risotto un bonusā vēl vienu Margaritu, ko gan plānoju atstāt brokastīm, bet pēc Alpu pievarēšanas mans ķermenis bija gatavs vēl, un brokastīs paliks vien vecā labā auzu putriņa.
Desmitā pilnā diena 145km.
Negaiss plosījās visu nakti, vēl no rīta gar telti taciņa kalpoja par kanālu, un laika prognoze līdzīga kā iepriekš. Biezs mākonis jau virs galvas lēnām uz lietu briest, tāpēc gatavojos ātri. Pirmās piles līdz ar izbraukšanu, bet tās nenomāc vietējās konditorijas smaržas un nevaru atteikties no svaigi cepta kruasāna. Tālāk plaši skati, takas un šī apziņa, ka tepat aiz mana kreisā pleca slēpjas kalni, kuri atrādīti neskaitāmos ceļojumu žurnālos un zobārstu kabinetos kalpo par nomierinātāju (vismaz pie mana). Tagad gan kalns tomēr vairāk dodas uz leju, un tik drīz priekšā vairs nestāsies, protams bez pāris kāpieniem neiztikt, bet varu jau lēnām svinēt uzvaru pār Alpiem, nākošreiz ar ziloņiem.
Pašas grēdas gan arī ar laiku ieņem tādu tumšāku toni(es ne par debesīm) šie meži kas tos apsēduši izskatās biezāki, klints atsegumi nav gluži svaigs pelēks akmens, bet gan mūžības pārdzīvojušas klintis, atkal šis salīdzinājums par Romu un Vīni, ja Austrijas pusē kalni likās grandiozi un kopti, tad šeit tie liekas vēsturiski un vareni, bet tāpat skaisti un elpu aizraujoši, bet savā veidā.
Šeit gan turpinās kalnu ganīšana, un velo celiņi atzīšu bija samērā lieliski, būtu es šosejnieks bez nastām – kā te varētu lidot, bet es nesūdzos; šīs nastas liek braukt lēnām, mazliet apgrūtina, bet reizē dod vairāk laika baudīt to, kas man apkārt. Šeit jutos kā būtu pārceļojis pāri okeāniem, galvā nelikās kopā, ka vēl nesen mans velo radīja sliedi Ventspils pludmalē.
Tad pēc kādas glancētas vīnogu impērijas pilsētiņas, pavērās prātam neaptverama kalnu ieleja un kā šoseja iezīmēja divus ceļus, tagad šīs klinšu sienas likās vēl dramatiskākas, vīnogu laukus sargājot, deva sajūtu ka ceļoju laikā. Vīnogulājus pētot pamanu, ka aiz manis mākonis pavērās pavisam baiss un sāka dzīties pakaļ, tikko pētītie torņi redzami saņem dušu, tāpēc iesēdos ragos un spiedu pedāļos.
Vismaz kādu brīdi, līdz izdomāju, ka vēlos uzdzīties kalnu ciematiņā un mazliet pabaudīt ābolu strūdeli ar saldējumu. Lieliska izvēle.
Mazais līkumiņš beigās mani veda vēl augstāk un augstāk vīnogulāju kalnā, un neļāva no tā nobraukt, bet toties ļāva raudzīties uz šo ieleju arī mazliet no augšas un ļāva neredzētam zagt vīnogas, kas bija tik saldas.
Lejā atkal šī apdullinošā sajūta redzēt, šos milžus tālumā un ar laiku tiem tuvoties, līdz tik vienkārši pabraukt garām. Garām gan tagad bija samērā viegli braukt, jo vējš mugurā bija pamatīgi ieskrējies un reizinot ar to, ka tomēr ceļš mazliet dodas uz leju, deva manam gājienam mahten lielu paātrinājumu.
Tā arī turpinot būt starp milžiem savu dienu noslēdzu kādā mazliet aizmirstā ciematiņā, kur vēsture plūst no katra ēkas stūra, bet laiks to šķietami atstājis malā.
Vienpadsmitā pilnā diena 205km
No rīta pārskatot laika ziņas esmu nolēmis – šī ir pēdējā diena, šodien es sasniegšu šā piedzīvojuma finišu, es sasniegšu Milānu.
Šeit arī iespējams atklāju savas kājas sāpes vainu, mans matracis neļāva veikt pilnu rotāciju, nācās tik pabīdīt matraci atpakaļ. Un tieši tik vienkārši, kāja arī vairs nesāpēja.
Vīnogu lauki un varenas klinšu grēdas jau pirmajos soļos. Kas tā arī turpinājās, dažbrīd jau kā labirints caur vīnziņu paradīzi. Kalns devās uz leju un sajutos kā uzvarētājs, līdz tomēr nācās saskarties ar vēl pāris pēdējiem kalniņiem. Vēl agrs, bet saule jau kārtīgi cepina un ūdens avoti lēnām paliek retāk sastopami. Bet jaudu man turpina dot šie karaliskie kalnu skati, kādu dienu vajadzētu vēl tajos uzkāpt, tomēr šodien nākas tikai pazemīgi tos apbrīnot no malas. Satiksme lēnām pieauga un veloceliņi pagaisa tuvojoties Gardas ezeram, bet kad vēl no attāluma to izdevās apskatīt, jutos kā patvaļīgā vasaras filmā. Lēnām tuvojos, pa labi, pa kreisi un šķērsus caur šīm mazajām ezera piepilsētiņām, kas tūristu pilnas, un, kad beidzot nonācu pie paša ezera krasta, atzīstu cilvēku bija tik daudz, ka nevarēja nedz apgriezties, nedz bija vēlme tur uzturēties , nācās tik mīt uz priekšu. Caur tā teikt aizmugures ceļiem izdevās atrast arī mierīgākus skatus un varēju arī mazliet pabaudīt šī ezera daili mierā. Tālāk gan, gar villām un glauniem sporta auto, vērojot jahtas un neapmierinātus tūristus, uzņēmu spēkus vēl pēdējiem kalniem.
Veloceliņi lēnām palika jau kā joks.Tālāk dodoties jau lēnām atvadījos no kalnu grēdām, ar laiku tās vien bija pa labu gabalu skatāmi rēgi, kas kropļoja horizontu. Tagad biežāk nākas braukt caur ciemiem, kuru centri vēstures pilni, bet reizē pilnībā aizmirsti. Nu jau horizonts ir kļuvis pavisam plakans. Pat mazliet garlaicīgi sajūtos. Riepa arī laikam jau grib svinēt uzvaru, bet priekšlaicīgi, tāpēc nākas pēdējos 100km to tā vairāk uzraudzīt un pumpēt. Varbūt nogurums, bet nu itāļu šoferi sāk ar laiku pierādīt stereotipus par savu braukšanas manieri, bet man ir pēdējie kilometri un mana spītība sit līdz šim vēl nesasniegtas augstienes (kompensēju kalnu neesamību), un es ar tik pat augstu paceltām uzacīm raudzījos tiem pretī. Caur kārtējiem laukiem, kuri manu uzmanību vairs nespēj noturēt, traktoru ceļiem, tik skaitu kilometrus.
Saule jau laižas slīpi. Atzīšu, jau jūtos mazliet apnicis, it īpaši, jo pēdējos kilometrus nākas braukt gar šosejas malu. Bet sāk jau parādīties zīmes “MILANO”, vēl mazliet priekšpilsētas takas un līdz ar saulrietu šķersoju Milānas robežu. Finišs!!!
Divpadsmitā pilnā diena 220km
Nākamo dienu veltu pilsētas apskatei un saldējumiem. Izpētu vēsturisko centru, ar visu gidu, vietējos parkus un modernos rajonus. Sadraudzējos ar citiem ceļotājiem, baudām picas un citas delikateses. Nākamajā dienā gan dzenos caur pavisam lietainu Milānu uz autobusa staciju, kas tad mani aizvedīs tālāk uz Ļubļanu, kur mazliet atpūta un vēl kāds piedzīvojums nobrieda. Tiku izpētīt gan Slovēniju, gan Horvātijas piekrasti. Spēcīgs vasaras noslēgums!
~2200km pieveikti, 15 000 augstum metri nodzīti un pus Eiropa nobraukta, tas viss nieka vienpadsmit ar pusīti dienās. Atskatoties bija gana daudz pārdzīvojumu un smagu mirkļu, teikt, ka šis nebija izaicinājums, es nevaru, bet reizē šis nāca vieglāk kā biju plānojis. Gribētos domāt, ka varēja labāk tā un šitā, bet reizē liekas, ka tik ļoti veicās, ka labāk laiku atpakaļ negriezt. Tik daudz kas redzēts un iepazīts, cilvēki, pilsētas, ainavas, valstis un paša spējas. Varbūt šī nav tomēr līdz galam Odiseja, bet mazliet manu ņurdu nomāca. Nezinu vai dzīve vēl kādu reiz atļaus ko šādu darīt, bet pēdējais piedzīvojums šis noteikti nav.
Paldies par atblastu un tad jau tiekamies takās!
Vents lēcienā 